Mana skola - Jaunpiebalgas vidusskola

Es jau kopš divu gadu vecuma apmeklēju Jaunpiebalgas vidusskolas bērnudārza grupiņu. Mana audzinātāja bija Dace Avotiņa un auklīte Elgiņa. Mēs bijām pirmie, kas uzsāka gaitas sešgadīgo bērnu apmācības grupā, kopā bijām 32 bērni. Tā nu sanāca, ka audzinātāja bija mana mamma un auklīte Inese Dzene. „Mazajā skoliņā” sāku mācīties pirmajā klasē. Mūs sadalīja divās daļās, un pirmajā klasē sāku mācīties pie skolotājas Laimas Kazerovskas. Otrajā klasē mana skolotāja bija Valentīne Bārdiņa, bet pēdējos divus gadus sākumskolā mācījos pie Daces Mačukānes.

Ida Bērziņa, 1951. gada absolvente

Mūsu skaistās baltās skolas pamatlicējs ir Ādolfs Pērkons. Atceros, ka Pērkons mācīja auto braukšanu. Zēniem patika, bet es arī biju pieteikusies. Vispirms mācīja mašīnas uzbūvi, man jau tas likās par traku, bet, kad piesēdos pie stūres, viņš teica: ”Tu esi uz sauszemes par ātru.” Tā pārtraucu apmeklēt auto kursus.

Pirms tam skola bija Mācītājmuižā. 1. klase mācījās koka mājā, pārējās – vidējā ķieģeļu mājā.  No man zināmajiem klases biedriem Jaunpiebalgā dzīvo Skaidrīte Vīksna un Jānis Šinka.

Nu, sveika skola- te es stāvu, tāds drusciņ nobijies un sīks

Gadi aizskrējuši, bet pirmo skolas dienu atceros spilgti! Man tika uzticēts izpušķotais zvans un pie rokas lielam puisim iegājām visi pirmklasnieki skolā! Sapucēti! Mammas slauka asaras… Smaržo asteres!

Tad mazā skoliņa un pirmā skola- skolotāja Austra Kokorēviča. Mācīties man patika, jo grūtības nesagādāja. Bijua apzinīga. Palīdzēju Ilzei. Kā? Viņas vietā izpildīju mājas darbus, par ko viņa man pirka konfektes. Atceros, ka man blakus piesēdināja Vladju, jo viņa bija nesekmīga. Vladjai bija skaisti, lokaini rudi mati un viņa mani aplaida ar utīm! Tās bija šausmas! Kā māte cīnījās, kamēr tās izdzina!

Atmiņas par mācībām Jaunpiebalgas vidusskolā

Mēs bijām skolotājas Annas Garās pirmā audzināmā klase. Skolu beidzām 1954. gadā. Pavasarī pie skolas stādījām bērzus. Koku stādīšana notika absolventu alfabēta secībā, sākot no lielceļa puses. Tagad diemžēl daudzu mūsu bērzu vairs nav, jo, ceļot sporta zāli, tos nācās nozāģēt. Labi, ka pēdējā klases salidojumā vēl paspējām tos apmīļot...

Tikai dažas epizodes no skolas laika Jaunpiebalgā

Savas skolas gaitas es uzsāku kara laikā 1941. gadā, kad Latviju jau bija okupējuši krievu lielinieki. Tajā gadā Jaunpiebalgā vēl darbojās Jaunpiebalgas draudzes skola un arī vēl visas apkārtnes pamatskolas, kā Jāņaskola, Mārtiņskola, Jēkabskola, Pēterskola. Lasīt un visu citu jau biju iemācījies mājās Vecstrupiņos, tādēļ pēc Latvijas brīvvalsts tradīcijām varēju pirmo gadu skolu sākt apmeklēt tikai pa sestdienām, kā toreiz teica, iet atlasīt.

Jolantas Glāzeres atmiņas par Otto Vāliņu

Par skolotāju Vāliņu varētu stāstīt bezgala daudz, jau sākot ar to, ka viņš pats sevi dēvēja par Ovāliņu (apvienojums no vārda un uzvārda) vai arī svarīgāko deju skolotāju (iespaidīgo apmēru dēļ), bet mēs, jauniešu deju kolektīva dejotāji, viņu saucām par Ati.

Skolotājs – manas skolas lepnums

Skolēni ir skolas dvēsele, bet skolotāji - skolas sirds. Bez skolotājiem skola nespētu ne pastāvēt, ne dzīvot. Skolotājs ir tas brīnumdaris, kurš skolēniem dod visdažādākās zināšanas un dzīves gudrības.

            Ir daudzkārt dzirdēts, ka skolotājs – tā ir misija, par skolotāju var strādāt tas, kurš ļoti mīl bērnus, tic viņiem, ir nesavtīgs, neskaita stundas, kuras veltītas skolas darbam. Kā skolotājs izvēlas savu profesiju, kādu gandarījumu sniedz šis darbs, ja skolā nostrādāti teju vairāk nekā 50 gadi?  Gribēju to uzzināt, tāpēc uzrunāju ilggadējo Jaunpiebalgas vidusskolas un mūzikas skolas skolotāju Māru Vīksnu, viņa tad arī dalījās savās atmiņās. Tagad es padalīšos ar jums.

Labdien Ogre - Piebalga!

Šīs rindas es veltīšu savam mācību procesam Jaunpiebalgas vidusskolā no tālā 1950. gada, kas sākās nabagmājā Abrupē līdz pat izlaidumam jaunajā vidusskolā, pa vidu gan vēl bija Mācītājmuižas periods.

Rakstīto nav iespējams atraut no tā laika sadzīves, no izklaides, no darba, no pārdzīvojumiem, kas bija jāizbauda okupācijas režīmā. Protams, tas vairāk ir veltījums maniem kara laikā dzimušajiem biedriem - gan dzīvajiem, gan mūžībā aizgājušajiem.

Laimas Kazerovskas (Ērgles) atmiņas.

Kā man vēlreiz gribētos iet skolā!

Mamma bērnam, atnākot no pirmskolas mācībām, jautā: “Kas tev palika?”

Atbilde: “Puika ar zilajām biksēm un baltajām podziņām.”