Jaunpiebalgas

vidusskola

Skolotājs – manas skolas lepnums

Skolēni ir skolas dvēsele, bet skolotāji - skolas sirds. Bez skolotājiem skola nespētu ne pastāvēt, ne dzīvot. Skolotājs ir tas brīnumdaris, kurš skolēniem dod visdažādākās zināšanas un dzīves gudrības.

            Ir daudzkārt dzirdēts, ka skolotājs – tā ir misija, par skolotāju var strādāt tas, kurš ļoti mīl bērnus, tic viņiem, ir nesavtīgs, neskaita stundas, kuras veltītas skolas darbam. Kā skolotājs izvēlas savu profesiju, kādu gandarījumu sniedz šis darbs, ja skolā nostrādāti teju vairāk nekā 50 gadi?  Gribēju to uzzināt, tāpēc uzrunāju ilggadējo Jaunpiebalgas vidusskolas un mūzikas skolas skolotāju Māru Vīksnu, viņa tad arī dalījās savās atmiņās. Tagad es padalīšos ar jums.

Skolotāja Māra Vīksna labprāt kavējas atmiņās: “Skolas gaitu sākumā jutos diezgan skumīgi - kā bārenīte. Tēvs - bezvēsts prombūtnē. Māte - divus gadus guļoša slimnīcā, kurai ārsti vispār nedeva cerības izdzīvot. Taču, pateicoties savam dzīvespriekam, viņa gan izdzīvoja, gan iemācījās staigāt, gan atgriezās pie manis. Nedaudz vēlāk uzzinājām arī tēva dzīvesvietu, bet kopā varējām dzīvot tikai pēc Staļina nāves. Diemžēl to diktēja tā laika apstākļi.” Jā, dzīve nav tikai rožu lauks, man grūti iedomāties savu vismīļāko cilvēku - mammu - šādā situācijā. Laikam jāiziet cauri daudzām dzīves likstām, lai kļūtu par lielisku, spēcīgu un gudru cilvēku.

Radošs, interesants izvērtās laiks, beidzot mācības vidusskolā: “Pēc Mūzikas vidusskolas beigšanas man piedāvāja turpat arī strādāt. Atceros, ka tas man nepavisam nepatika, ka tagad mani skolas biedri vairs nebūs skolas biedri, bet audzēkņi. Man likās, ka labāk būtu bijis strādāt kaut kur tālu, tālu prom, bet sadales komisijas lēmums bija neapstrīdams. Un varbūt labi, ka tā, jo šī darba vieta bija manējā vairāk nekā 20 gadus. Vienlaicīgi pabeidzu augstskolu, paguvu izbraukāt Cēsu un Valmieras rajonus kopā ar TDA „Gauja” un „Raitais solis”, sieviešu vokālajiem ansambļiem gan kā koncertmeistare, gan kā vadītāja. Esmu strādājusi ar vokālajiem ansambļiem Cēsu kultūras namā, Cēsu MRU, Cēsu centrālajā slimnīcā, tādējādi aizpildot kādu robu ļoti senam sapnim - kļūt par kora diriģenti. Tiesa, pašos pirmsākumos mani sapņi bija vēl pārdrošāki - gribēju stāvēt simfoniskā orķestra priekšā.” Apbrīnojama ir skolotājas Māras Vīksnas  bagātā  dzīves pieredze, viņa jaunībā jau ir izdarījusi vairāk nekā daži pagūst visā savas dzīves laikā, un viņa joprojām turpina darīt savu darbu, parādot skolotājiem raksturīgo spēcīgo garu un izturību.

Bet kā gan skolotāja Māra nonāca pie mums, Jaunpiebalgā?  “Uz Jaunpiebalgu mani neviens neaicināja. Izlasīju avīzē sludinājumu, ka vajadzīgs mūzikas skolotājs, un mani pieņēma darbā. Tā nu mēs šeit visi kopīgi darbojamies mūzikas laukā. Vai labi, vai slikti - to rādīs laiks. Taču gandarījums par paveikto ir, to nenoliegšu. Beidzot es daru darbu, kas man patīk. Priecājos, ka esam kopā pabijuši jau vairākos Dziesmu svētkos uz lielās Mežaparka estrādes. Priecājos par savu meiteņu un zēnu atsaucību, jo bez tās mums nekas neizdotos. Ir tā, ka to, ko kopā dziedot gūstam, it kā nemanām. Bet tas paliek- paliek visai turpmākajai dzīvei. Mums visiem kopā jāuztur ideja, ka latviešu tauta ir dziedātāju tauta. Lai mums veicas!” Skolotāja Māra pašlaik ir apņēmīga, sakot, ka pietiek, šis nu bija pēdējais darba gads. Tomēr negribas tam ticēt, par spīti cienījamajam gadu skaitam varbūt tomēr vēl kādu gadiņu?

Es pati vairākus gadus dziedu korī, kuru vada Māra Vīksna, un varu apgalvot, ka šī skolotāja tiešām ir īpaša. Pie skolotājas Māras mācījos klavierspēli mūzikas skolā. Tas man īsti nepadevās. Atzīšos – es nemaz toreiz negribēju mācīties, bet skolotāja izrādījās īsta brīnumdare. Atlika tikai aiziet uz klavierspēles stundu, kā viņa ielika notis manās rokās, un es spēlēju, pati nesaprotot, kā tas notika. Viņa iedvesmoja mani. Pateicoties skolotājai Mārai, es, kura vienmēr teica, kā nepatīk spēlēt klavieres, arī tagad, pēc mūzikas skolas beigšanas, turpinu spēlēt, bet nu jau  ar baudu un prieku. Taču arvien to daru, atceroties skolotāju, kura mani iedvesmoja. Līdzīgi bija pamatskolas mūzikas stundās un korī. Apbrīnojami, taču nebija tāda skolēna, kurš nezinātu dziesmai vārdus, jo Mārai Vīksnai ir sava īpaša pieeja. Pēc tā, kā viņa māca, vienkārši nevar kaut ko nezināt. Tas ir vārdos neaprakstāmi!

Taču tāda nav tikai skolotāja Māra. Daudzi skolotāji ir brīnumdari. Varu teikt, ka ikviens skolotājs ir manas skolas lepnums. Skolotāji ir tie, kuri sagatavo mūs lielajai dzīvei, māca mūs kļūt arvien patstāvīgākiem, radošākiem. Varbūt ikdienā mēs to nenovērtējam, bet, paiet kāds laiks, un saprotam – skolotājai bija taisnība. “Liels skolotājs – ne tas, kurš vienkārši nodod zināšanas saviem skolēniem, bet tas, kurš mudina viņos interesi par zināšanām un vēlmi tās iegūt patstāvīgi,” atzinis M. Dž. Berils.

Kristiāna Annija Spirģe, 10. klase