Tikai dažas epizodes no skolas laika Jaunpiebalgā

Savas skolas gaitas es uzsāku kara laikā 1941. gadā, kad Latviju jau bija okupējuši krievu lielinieki. Tajā gadā Jaunpiebalgā vēl darbojās Jaunpiebalgas draudzes skola un arī vēl visas apkārtnes pamatskolas, kā Jāņaskola, Mārtiņskola, Jēkabskola, Pēterskola. Lasīt un visu citu jau biju iemācījies mājās Vecstrupiņos, tādēļ pēc Latvijas brīvvalsts tradīcijām varēju pirmo gadu skolu sākt apmeklēt tikai pa sestdienām, kā toreiz teica, iet atlasīt.

Mana māsa Velta jau bija Draudzes skolas pēdējā klasē un aizveda mani pirmo reizi. Man no tās dienas atmiņā lielais skolēnu pulks ar lielu troksni. Laikam bija starpbrīdis, jo visi klaigāja, skraidīja pa telpām. Skola tiešām bija liela. Es tur jutos kā iemests skudru pūznī. Māsa mani aizveda uz kādu klasi, kur bija sanākuši arī citi - tādi paši kā es. Sākās mana skola, mācības. Labi atceros savu pirmo skolotāju Zālīti, kas man mācīja glītrakstīšanu.Tāda slaida, jauna sieviete, kas mīļi pienāca pie katra no mums. Ierādīja pareizi turēt spalvaskātu, kur uzspiest ar spalvu, kur vilkt vieglāk, kā lietot tinti. Katram tika kāds mīļš vārds pateikts. Mācību gads beidzās. Redzēju, ka sākās liela bildēšanās, sevišķi skolas beidzējiem. Bija tur vairāki ar sarkaniem kaklautiem.

Tikmēr karš bija sācies arī Latvijā. Krievu karaspēks pēc pirmajām kaujām pie Liepājas jau laidās prom, arī pa lielceļu no Piebalgas. Daļa zaldātu jāja ar zirgiem, bet tie bija tādi mazi, neizturīgi, nodzīti. Bija laikam iemaldījušies kādi arī pa skolas ceļu. Zālīšu pārim bija skaists zirgs. Atpalikušajiem zaldātiem trūka kārtīga zirga, bet skolotājs Zālīte negribēja atdot savu mīluli. Zaldāts nošāva skolotāju Zālīti turpat, pie priedes, kas vēl tagad aug. Nošāva Zālītes vīru, bet ar to vēl nepietika. Aizdedzināja un nodedzināja arī Draudzes skolu, ko Jaunpiebalgas draudze bija cēlusi un gadiem ilgi uzturējusi. Es vēl atceros, ka pat no Strupiņiem varēja redzēt to dūmu stabu, kad dega skola.

Krievi bija prom, ienāca vācieši. Rudenī man vajadzēja iet 1. klasē, bet skolas vairs nav. Par laimi - skolotājs Ozoliņš (seniors) mūs pieņēma bijušajā Draudzes skolas pārziņa Rudīša mājā, kas ir apdzīvota vēl šodien. Bijušās draudzes skolas vietā tagad tikai mūru atliekas, kuriem cauri izauguši koki, un blakus piemiņas akmens ,,Draudzes skola”, kuru izkala mans dēls Arnis.

          Droši vien grūti gāja skolotājam Ozoliņam šajā kara laikā mūs mācīt. Atceros, reiz pat viņam vajadzēja izkontrolēt, vai kādam nav utis krekliņā. Nostādīja mūs pie klases krāsns un lika visiem novilkt krekliņus. Pēc tam uzdevumu burtnīcās dažam kaut ko ierakstīja.  Tomēr man vislabākās atmiņas par skolotāju Ozoliņu.

          2. klasē jau mācījos Jēkabskolā. Arī tur bija lieliska skolotāju ģimene. 5. klasi sāku rudenī jau Mācītājmuižā, ko valdība bija ierādījusi skolai. Tur bija traki liela klase. Skolēni nāca no visas apkārtnes - no Rankas, Lejasciema u.c. Klase atradās bijušajā iesvētāmo mācību mājā lielajā telpā - 2 gari galdi ar gariem soliem abās pusēs. Labajā pusē puišu galds, kreisajā – meiteņu, un tad vēl nepietika. Puišu galdam galā bija pielikts vēl neliels galds, kur arī es sēdēju. Tas bija pie pašām durvīm, kur nāca skolotājs. Pirmajiem bija jāceļas kājās.

          No šī skolas laika man labi atmiņā palikusi skolotāja Freimane, kas toreiz mums mācīja vācu un angļu valodu. Stundās vairāk runāja tikai šajās valodās. Tas, cik vārdu es zinu vāciski, ir no Freimanes laikiem. Viņa bija skolojusies Latvijas brīvvalsts laikā un prata lieliski mūs mācīt. Nezinīši gan Freimani iesauca par Flagu, jo bija tāds dzejolis – Die Flagge. Mācot vēlāk arī angļu valodu, parādījās iesauka – Čaga, jo bija tāda rindiņa mācību grāmatā latviskā transkripcijā – čag,čag of a motobot. Viņa bija ļoti augsta līmeņa skolotāja (vadīja arī korus ) un vienmēr zināšanas vērtēja pēc būtības.

          Kāda interesanta, bet arī nepatīkama epizode. Neatceros īsti - vai no 8. klases vai 9. klases, liekas 1949.gadā. Mūsu klases audzinātājs bija Ozoliņš (juniors). Klases telpas atradās atkal tajā pašā mācību mājā, tikai nodalītā kreisajā daļā. Es ar Krūmiņu Jāni sēdēju pēdējā solā pie krāsns. Labajā malā otrajā solā no aizmugures sēdēja Elmārs Gaters un Ilmārs Misiņš. Kreisajā malā mums priekšā sēdēja Mūrnieks. Bija ģeogrāfijas stunda, ko mācīja mūsu audzinātājs Ozoliņš, viņš stāstīja jauno vielu, un mēs cītīgi klausījāmies. Man ģeogrāfija patika. Te pēkšņi mums blakus baigais blīkšķis un dūmu mutulis. Gāja vaļā šāviens. Elmārs ar Ilmāru bija līdzi paņēmuši revolverus un ar tiem stundā zem galda spēlējušies, kamēr gāja vaļā šis šāviens. Ievaidējās mums priekšā blakus solā Gateram sēdošais Mūrnieks. Vēlāk izrādījās, ka lode, par laimi, aizgājusi mugurai garām, tikai noraujot drusku ādu. Skolotājs klusēja. Pēc tam aizsūtīja priekšējā solā sēdošo meiteni pēc direktora. Toreiz direktors bija Freimanis. Tikmēr Elmārs iegrūda revolveri Krūmiņam, lai tas to iebāž krāsnī, kura bija viņam blakus. Atnāca direktors, un sākās kratīšana. Sadakterēja Mūrnieku un tad visus puišus pēc kārtas izkratīja. Ilmāram Misiņam atrada revolveri aiz jostas, kur viņš to rūpīgi bija paslēpis. Labi, ka viss laimīgi beidzās.

          Direktors un skolotājs Ozoliņš bija goda vīri. Liekas, ka tālāk nekas netika ziņots. Skolotājs Ozoliņš ļoti aizstāvēja savus skolēnus, sevišķi zēnus, un viņus labi audzināja. Daudz spēlējām kopā bumbu. Bijām iztaisījuši lielisku volejbola laukumu. Pēc 10. klases Ozoliņš noorganizēja veselu remontbrigādi. Pa vasaru izremontējām Mācītājmuižas skolu, internātu, pat Pēterskolu. Mēs ar Laimonu Bluķi bijām sienu krāsotāji, citi tīrīja nost veco krāsu, citi špaktelēja. Brigādē bija skolotājs Ķesa.

          Vēl viena epizode. Tas jau bija 1951. gada pavasarī, īsi pirms izlaiduma eksāmeniem. Mēs bijām sapulcējušies savā 11. klasē, Mācītājmuižas 2.stāvā. Pēkšņi pienāca skolas direktors Pērkons (mēs viņu saucām par Gromu) un pasauca mani ar Bērziņu Juri laikam tāpēc, ka mums abiem spīdēja beigt vidusskolu ar kādu no medaļām. Aizbraukšot mēs paskatīties, kur celt jauno Jaunpiebalgas vidusskolu. Pērkons teica, ka jau saņēmis celšanai atļauju no Cēsu priekšniecības. Iesēdināja mūs ar Juri savā kabrioletā (ar brezenta pārvilktu jumtu Moskvičam) un aizbraucām pa lielceļu pāri dzelzceļa līnijai un ceļa līkumā izkāpām. Līdzi bija mietiņi, lai iezīmētu skolas pamatu stūrus. Kalnā, kur pēc Pērkona domām būtu jāceļ vidusskola, auga gara zāle, faktiski nezāle. Tā kā bija ļoti rasots rīts, mēs pamatīgi izbridāmies un samērcējām bikses. Nu bet topošās skolas stūrus ar mietiņiem pēc soļiem tomēr atzīmējām. Nemāku gan teikt, ka vēlāk tieši tā tika rakti skolas ēkas pamati.

          Kad rudenī devos uz Rīgas universitāti studēt, jau no autobusa pieturas varēja redzēt, ka darbi sākti. Vieta jau skaista. Žēl tikai, ka nolikvidēja dzelzceļu, tad skola būtu it kā vairāk centrā.

          Direktors Pērkons - uzņēmīgs un enerģisks cilvēks. Pierakstīts partijā, tāpēc visu dabūja cauri gan Piebalgā Gaujenas rajonu, gan Jaunpiebalgas vidusskolu. Toreiz jau citādi nevarēja. Kā skolotājs viņš ne ar ko neizcēlās. Mums 11. klasē mācīja tikai krievu valodu. Taču kā direktors – prata saimniekot. Mūsu klases puišiem un meitenēm, kuri gribēja braukt, viņš to apmācīja ar automašīnu, ar savu Moskviču. Sarunāja autoinspektoru, un mēs pēc eksāmena ieguvām arī amatiera braukšanas tiesības.

          11. klases audzinātāja bija Dīcgale, stingra partijniece, bet mums jo labāk, mūs viņa aizstāvēja. Matemātiku mācīja skolotāja Zaķe, stingra, bet lieliska skolotāja. Man tas studējot ļoti noderēja.

          Tādas ir tikai dažas epizodes no skolas dzīves Jaunpiebalgā. Man jaunajā Jaunpiebalgas vidusskolā neiznāca mācīties, bet esmu gan piedalījies daudzos salidojumos. Skola tagad ir izmācījusi simtiem skolēnu, varbūt tūkstošiem, kuri strādā Piebalgā un citur Latvijā, arī pasaulē.

          Labas sekmes skolotājiem un viņu skolēniem tagad un nākotnē!

Jānis Šinka, 2. izlaidums