Atmiņas par mācībām Jaunpiebalgas vidusskolā

Mēs bijām skolotājas Annas Garās pirmā audzināmā klase. Skolu beidzām 1954. gadā. Pavasarī pie skolas stādījām bērzus. Koku stādīšana notika absolventu alfabēta secībā, sākot no lielceļa puses. Tagad diemžēl daudzu mūsu bērzu vairs nav, jo, ceļot sporta zāli, tos nācās nozāģēt. Labi, ka pēdējā klases salidojumā vēl paspējām tos apmīļot...

Skolas laikā tika pastrādātas arī dažas palaidnības. Kādā krievu valodas stundā sarunājāmies ar blakussēdētāju Līviju un salīdzinājām uzrakstīto. Skolotāja mūs apsauca un ielika katrai pa divniekam. It kā ar to vēl nepietiktu, mūs abas izsauca uz pedagoģisko sēdi, kur bija jāattaisnojas par saviem grēkiem. Bet cik reizes var sodīt par vienu pārkāpumu! Vajadzētu kaut kā skolotājai atspēlēties. Domāts-darīts. Vienā ziemas rītā, aizliekot durvīm priekšā platas dārza dakšas, skolotāju abas iespundējām istabā, lai netiek uz skolu. Un netika ar! Otrās stundas laikā Līvija izprasījās, lai aizskrietu aplūkot skolotājas durvis. Jā, tās stāvēja tikpat nodrošinātas! Protams, pēc tam sekoja vainīgo meklēšana, bet mēs neatzināmies. Tikai kādus piecus gadus pēc skolas beigšanas salidojumā audzinātājai izstāstījām savu nedarbu.

Inta Spolīte, 5. izlaidums