Skolas laiks dzīvo atmiņās

Ja sāktu šķetināt, atmiņu daudz, jo biju diezgan draiska un nerātna. Tā kā esmu kara laika bērns, sapratīsiet, ka nerātnības un draiskulības atšķīrās no šodienas skolēnu uzvedības. Skolotājam runāt pretī neiedomājāmies…Arī toreizējais laiks bija par pamatu tam, ka vecāki bija stingras prasības noteikuši, bijām pat iebaidīti.

Skolotāja Ruta Jekale - mana ļoti mīļā un skaistā skolotāja, kura prata skaisti ģērbties. Vai nu lakatiņš, vai citreiz šallīte, bet man šķita, ka katru dienu viņai cits apģērbs. Acu priekšā skaistā adīta jaka.

Pirmo reizi viņu ieraudzīju Ogrēnu skolā (Vecpiebalgā), tad pārnāca ģimene uz Jaunpiebalgu, te atkal satikos ar savu skolotāju Jekali, kura pasniedza vēsturi. Nekādu propagandu neatceros. Kādā reizē, ieraudzījusi, ka pionieru kaklauts sagriezies, pamācīja, ka tas katru dienu jāmazgā un mitrs jāgludina. (Jā, arī tā stāšanās pionieros notika apstākļu pēc. Būtu pret stāšanos pionieros lielāks ģimenes protests - būtu lielākas sankcijas.)

Skolotāja Jekale mācīja dejot, tam visam pāri sajutu sirsnību. Joprojām glabāju viņas dāvināto grāmatu, kurā ir ieraksts. Kādā reizē nācām kopā no Paupu puses, viņa iedeva konfekti. Tas bija liels notikums.

Vairākas dzīves patiesības viņa iemācīja jau skolas laikā, lai nekad nenesam ārpus savas ģimenes savas personīgās mājas lietas. Ar to domājot, ka nestāstīt citiem par kādu strīdu, nesaprašanos savās mājās, arī kopīgajiem priekiem un darbiem.

Vēlāk skolotāja Ruta Jekale aizgāja strādāt uz Limbažu pusi, bet tiklīdz domāju par skolu, tā domāju par viņu- skolotāju Rutu Jekali.

Otrs skolotājs – Henrihs Kozlovskis. Ja viņš parādījās gaiteņa galā, tad otrā gaiteņa galā jau visi bija rāmi. Viņam pietika tikai paskatīties, ka visi izstiepāmies kā stīgas. Mācīja konstitūciju. Klasē prasīja kārtību, bija jābūt glītām burtnīcām, labai uzvedībai. Te nu stundās smieties nevarēja. Klasē bija kārtība, bet balsi nekad nepacēla. Prata visu noregulēt ar skatienu. Mācītais vienkārši bija jāzina. Kāda tolaik bija konstitūcija, ar daudziem punktiem- bija jāzina visi pēc kārtas.

Vēlāk izrādījās, ka Kozlovskis ar manu tēvu draugi. Kādā reizē, ciemojoties pie mums, ieņēmu miera pozu, bet viņš draudzīgi teica: “Tagad jau es neesmu skolotājs.”

Ciemojās pie mums arī vēlāk, kad apprecējos. Izrādījās, ka skolotāja Kozlovska tēvs bija skroderis, viņš man iemācīja bikses gludināt. Arī savam dēlam ielika vārdu - Imants, teikdams: “Manai sievai patīk tavs vīrs.” Ārpusskolu sarunās bija humora pilns, bet nekad nestāstīja neko par skolas lietām.

Skolas laiks ir daļa no mūsu dzīves. Lai, svētkus svinot, vienalga kādos apstākļos, novēlu veselību, enerģiju un izdošanos!

Rasma Bērziņa, 9. izlaidums