Labdien Ogre - Piebalga!

Šīs rindas es veltīšu savam mācību procesam Jaunpiebalgas vidusskolā no tālā 1950. gada, kas sākās nabagmājā Abrupē līdz pat izlaidumam jaunajā vidusskolā, pa vidu gan vēl bija Mācītājmuižas periods.

Rakstīto nav iespējams atraut no tā laika sadzīves, no izklaides, no darba, no pārdzīvojumiem, kas bija jāizbauda okupācijas režīmā. Protams, tas vairāk ir veltījums maniem kara laikā dzimušajiem biedriem - gan dzīvajiem, gan mūžībā aizgājušajiem.

Nosaukumi un vārdi, arī izteicieni būs tādi, kā tolaik runājām. Žīds bija žīds, čigāns bija čigāns, vecu ļaužu miteklis - nabagmāja.

Abrupē pirmajā klasē dabūju iet atkārtoti, jo neatlaidīgi devos līdzi uz skolu brālim Tālivaldim. Biju pārāk jauns, manis dēļ mēs abi bijām spiesti pārtraukt mācības un nākamajā gadā sākt no jauna.

No Abrupes laika neko daudz neatceros, vien to, ka skolotājs Smiltēns man ar lineālu ieblieza pa pirkstiem, jo es lepni staigāju, rokas bikšu kabatās sabāzis tā līdz elkoņiem, kas tajā laikā nebija pieļaujami. Lai arī tad bija padomju vara, bet skolotāji bija no Ulmaņa laika.

Rakstījām ar tinti un spalvaskātiem. Apgaismojums - petrolejas lampa, kam regulāri bija jātīra cilindri. Ja iznāca saplēst cilindra stiklu, to vajadzēja   salikt kopā (man mamma iemācīja, ka to var salīmēt, ar ķiploku maliņu kārtīgi norīvējot saplīsušās malas). 

Soli bija koka, nekrāsoti. Vasarā, skolai beidzoties, bija jāsameklē stikla lauskas, ar kurām nokasījām galda virsmas.

Gājiens uz skolu mums ar brāli bija vairāk par 3 kilometriem. Pa taisno ceļu bija tuvāk, caur mežu ejot, iznācām laukā pie kādreizējā Dziedāšanas biedrības nama. Mēs bijām nodricelēti, ka tur nedrīkst iet. Tikai krietni paaudzies, uzzināju, kāpēc. Mežos bija mežabrāļi, kurus vajāja čeka, kaut kur bija arī mūsu tēvs. Tikai tad, kad tētis jau pēc ūsaiņa (domāts Staļins- V.J.) nāves legalizējās, es uzzināju, kāpēc tur neieteica iet. Abas puses jauca pēdas un palaida baumas tautā - vieni par meža ķemmēšanu, otri par slēpņiem. Tā bērniem, pa vidu maisoties, varēja sanākt krietnas nepatikšanas. No tā laika atceros, ka, mājās ejot, kādā dienā mūs apturēja daudz lielāki puiši un lika pāri ceļam taisīt barikādes. Nezinu, kur viņi bija dabūjuši ložmetēju. To uzstādīja, mums lika bļaut, vicināt rokas, ja kāds brauca ar zirgu. Lielie puiši kaut ko vervelēja vāciski, griežot ložmetēja stobrus uz pajūgiem, lai griežas atpakaļ. Izrāde nākamajā dienā beidzās ar čekas ierašanos skolā. Mūs tur tirpināja ne pa jokam un piedraudēja visus sabāzt cietumā. Kur palika lielie puiši, tā arī neuzzinājām, bet šīs atmiņas palikušas spilgti prātā no Abrupes posma.

Pēc tam ceļš veda zinību kalnā uz Mācītājmuižu. Tur jau bija daudz vairāk bērnu un skolotāju. Tur bija naktsmītne tiem, kuriem tālu dzimtās mājas, kaut gan bija skolēni, kuri veica 5 kilometrus ceļu no rīta un pēc skolas vakarpusē. Par to nāktos padomāt mūsu laika skolas bērniem. Mēs ātri tikām sagatavoti dzīvei laukos - 11 gadu vecumā jau zinājām un pratām visus lauku darbus.  Par sevi varu teikt, ka 13 un 14 gados viens pats varēju patstāvīgi veikt visus darbus lauku naturālajā saimniecībā. 12 gadu vecumā aru zemi ar zirgu vilkmes arklu, jo tēvs bija pabēdzis mežā.

Skolā bija stingra kārtība, bet atradām iespēju arī ēverģēlībām. Pelnu dienā piespraudām meitenēm uz mugurām pelnu maisiņus, vai gaišmatainajām meitenēm piekrāsojām matus ar tinti. Pēc stundām ziemā izveidojās divas karojošas grupas. Ar sniega pikām viens otru dažreiz aizdzina līdz pat mājām. Pats par sevi saprotams, ka bija kara laika munīcijas, tās pa kluso spridzinājām ugunskurā. Gadījās arī cietušie, bet, par laimi, bez letālām sekām. 1953. gadā, kad nomira Staļins, mūs visus nostādīja ierindā, nolasīja instrukciju par uzvedību, pavēlēja doties mājās un klusi sēdēt savās istabās. Visi bija uztraukušies ne pa jokam - gan skolotāji, gan audzēkņi. Es atceros, ka man blakus ierindā stāvēja blonda meitene ar skaistām bizēm un raudāja. Tā bija Ausma Ontužāne. Lūk, ko nozīmē iedzīt bailes.

Tad ceļš veda uz jaunuzcelto vidusskolu, tas jau ir daudz nopietnāks mācību posms. Kaut gan jāsaka, ka man klājās pietiekami smagi, jo bija izveidojusies situācija, ka es biju 2 vai 3 gadus jaunāks par citiem, savu vietu klasē nācās iekarot. Mēģināšu atcerēties vairākus spilgtus notikumus. Sestajā klasē skolotāja un reizē arī mana krustmāte Juta Ķepīte paziņoja: “Es jau vienu krustdēlu pie eksāmena nepielaidu, un tevi arī es, Vincent, nepielaidīšu.” Man bija ellīgi kauns. (Tas otrs krustdēls bija Māris Gaters). Nevaru atcerēties, kādu iemeslu dēļ viņi vēl atpalika un vidusskolu beidza vienu vai divus gadus pēc manis. Man izdevās izglābties.

Nevarētu teikt, ka man neveicās matemātikā, bet tomēr ļoti patika vēsture, ģeogrāfija, konstitūcija, bet īpaši labi - rasēšana, jo to pasniedza skolotājs Kaksis. Šis priekšmets ļoti nepatika meitenēm, un es rasēju daudzu vietā. Vienā skolas salidojumā Kaksis man sacīja: “Lai kā arī tu centies slēpt šos gadījumus, tāpat es pazinu tavus darbus. Tā ka - nav ko mānīties.” Kaksis uzskatīja, ka rasēšana ir galvenais priekšmets, tā viņš pret to arī attiecās. Iemācītais man ļoti palīdzēja Rīgā, kad apguvu galdnieka arodu. Konstruēšanu un rasēšanu nāca pasniegt speciālists no Tehniskās universitātes. Uzrasēju vienu uzdoto mēbeli kabineta projekcijā un visus pārējos izvērsumā. Pasniedzējs novērtēja un teica, ka Strauja var pie viņa turpmāk nerasēt, jo, salīdzinot ar pārējiem puišiem, viņi nebija pat dzirdējuši tādu “kabineta” projekciju.

Okupācijas laikā viss bija pakļauts armijai. Tāpēc arī skolās bija militārā mācība un pretgaisa aizsardzība. Par to man ir atsevišķs stāsts. Savā klasē biju “mūžīgais komandieris”, ja notika zēniem soļošana, apiešanās ar šautenēm vai pasniedzējam bija jāziņo par sastāvu, arī par tiem, kas ieradušies vai nav ieradušies uz mācībām.  Jāziņo, protams, krievu mēlē (krievu valodā - V.J.). Tā kā pēc garuma ierindā biju trešais un Dievs man bija devis spēcīgu balsi, tad ziņojumu varēja dzirdēt visa skola.

Mūsu klasē mācījās Egons Zūkers. Viņš bija 3 gadus vecāks par mani. Militāro mācību pasniedza Ivanovs. Viņam patika likt mums soļot pa ciematu ar dziesmu un šautenēm plecā. Tad nu mēs arī dziedājām visu pēc kārtas, arī “Melno Panteru”, “Ķemer’ miestiņā”, “Sitīsim tos utainos.” utt. Tantuki apstājās, mūs uzņēma labvēlīgi. Tikām apmācīti kaujas uzdevumam. Ivanovs teica, ja dod pavēli, ka jāskrien taisni, tad jāskrien, līdz dod nākamo pavēli. Mēs bijām mežmalā, Egons teica, ja liks skriet taisni, tad laidīsim mežā iekšā. Tā arī darījām. Izlikāmies, ka nedzirdam pavēli un atgriezāmies nākamās stundas beigās.

Skolotājs Teikmanis bija izveidojis pūtēju orķestri. Tajā spēlēja Egons Zūkers, Māris Apsītis, Valdis Saulītis un brāļi Straujas. Ivanovu iesauca armijā uz apmācībām, un pienāca diena, kad viņš atgriezās atpakaļ. Teikmanis mūs aizveda uz staciju un nostādīja savu orķestri. Pienāca vilciens. Mēs spēlējām latviešu tautas dziesmu maršu. Vilciens stāvēja, nebrauca tālāk. Pasažieri pie logiem un durvīm klausījās, kas tur, Piebalgā, notiek, tantuki slaucīja asaras. Iespaids tāds, ka tiek sagaidīts pats feldmaršals. Krietni vēlāk sapratu, ka Teikmanis parādīja krievu virsniekam, ka latviešu streļķu un leģionāru gars ir un būs Latvijā. Orķestra pienākums bija spēlēt abas himnas - gan pasākumos, gan vēlēšanu laikā. Tas parasti bija Abrupes tautas namā. Spēlējām arī ballēs un zaļumballēs, tad mums pievienojās kapelmeistars Veiklītis (Teodors Veiklis - bija arī draudzes ērģelnieks- V.J.) Zaļumballe Gaujas līčos. Viņš prasa – nu, puiši, kad jāsaka, ka pēdējais valsis? Mēs atbildam, ka 5 vai 6 no rīta. “Nekā! Kam jūs vairs no rīta būsit vajadzīgi? Jāsauc divpadsmitos, tad sāksies īstā maksāšana.” Tā, lūk! Dzīvi dzīvo un mācies!

No 8. līdz 10. klasei septembra mēnesi strādājām kolhozā. Dzīvošana bija uz vietas, sestdien- uz mājām. Darba laiks bija ļoti saprotams- cik ilgi strādā kolhoznieki, tik ilgi arī mēs. Atceros - kādu reizi ietrāpījās ļoti drēgns laiks. Mēs, zēni, ierīkojāmies sienā. Vakarā novelkam savus kirzas zābakus, notinam autus, bet no rīta, ak, tavu postu, tie ir valgi (mitri- V.J.), un mums ir problēmas ar kāju apaušanu. Nākamajās naktīs gulējām ar visiem zābakiem. Tas ir nieks, bet kur tad - brīvība.

No 9. klases uz jūrskolu mācīties aizgāja Modris Klapars. Viņš bija krietni vecāks par mums. Pēc gada viņš jau strādāja uz pētniecības kuģa “Mihails Lomonosovs”, kas brauca arī uz ārzemēm. Vienreiz viņa atvaļinājumā mēs, puiši, devāmies ciemos. Tad bija tā slavenā smēķēšana - “Camel”, “Česterfield” utt. Dūmi istabiņā vairākās kārtās. Man tas bija nepanesami, es atrados gandrīz pie grīdas. Viņa atvestās košļenes sadalījām un Vecpiebalgā ballē parādījām, kas ir kas. Līdz atskanēja sauciens: “Košļātājiem pa rīkli!” Knapi izglābāmies. Bet klases pasākumi, uzvedumi skolā, masku balles, arī pa kādam izlēcienam kā šis - tas viss piederēja pie lietas.  Tagad kaut ko nopietnāku. Mēs, zēni, nolēmām pelnīt naudu ekskursijai uz Petrogradu (Ļeņingradu). Stacijā izkrāvām vagonus – milti, sāls, cements utt. Darbs nebija viegls. Naudu sapelnījām un, skolu beidzot, nopirkām vilciena biļetes.

Kara laiks. Mēs visi dzīvojām ļoti draudzīgi un bijām vienādi bagāti. Vai kaut kāda uzupurēšanās citu labā šobrīd ir iespējama?

Salidojumi, atmiņas, satikšanās. Mums tādas bijušas Valmierā, Rīgā, Smiltenē, Valmierā, pie manis “Gaujas krastos”.

Dzīve turpinās, bet satikšanās reizēs jāiededz kāda svece par tiem, kuri tiekas ar mums no debesu augstumiem.

Okupācijas gados biju tautas nodevēja dēls, tagad varu brīvi būt saistīts ar Latvijas nacionālo apvienību, varu brīvi paust savus uzskatus.