Vienmēr un visur - piebaldzēns!

Jo cilvēks paliek vecāks, jo vairāk savās atmiņās viņš atgriežas bērnībā un jaunībā, tai skaitā skolā un dzimtajā pusē pavadītajam laikā. Sākšu ar atceri par skolas laiku un ar to saistītajiem notikumiem. Arī mūsu laikā skolotājiem tika iesaukas. Skolotāja Freimane – Čaga, skolotājs Gicēvičs – Bifelis, direktors Pauliņš – Stenis. Cik man zināms - skolotāja Milda Freimane zināja vairākas svešvalodas. Viņa klasē nešpetni apsauca skolēnus. Ne velti meitenes pierakstīja viņas sulīgos teicienus. Mani viņa raksturoja vienkārši: “Tev, Vincent, daudz nav jāpakasa āda, lai redzētu, ka tu esi mežonis.”

Tagad es izstāstīšu, kā es izlīgu ar Čagiņu. Skola bija pabeigta, un es turpināju savu dzīvi Piebalgā. Biju nopircis mocīti “Java”. Tādas bija tikai asākajiem čaļiem. Braucu gar lielo priedi, tas ir pagrieziens uz Bašiem. Tur ir mājas Čagiņai, Robežniekiem un Upeniem. Skatos -Čagiņa ar ziediem iet pa ceļu. Es pieturu un prasu, uz kurieni dodas. Man viņa atbild, ka iet aplūkot kapus. Tas ir krietns gabals, ko iet. Es piedāvājos aizvest, un viņa piekrīt. Solījos braukt lēnām un prātīgi. Aizvedu līdz kapiem un noprasīju, pēc cik ilga laika būtu ar mieru braukt atpakaļ. Pēc norunātā laika atvedu atpakaļ uz mājām. Otrā dienā visa Piebalga zināja, cik iejūtīgu un labu dēlu ir izaudzinājuši Straujas. Tā, lūk, - dzīvē viss nostājas savās vietās. Es 100 % neesmu pārliecināts, bet dzirdēju šādu notikumu, ka Čagiņa ir bijusi apbalvota ar Ļeņina ordeni, bet, uzzinot, ka viņa dzied baznīcas korī, tas esot atņemts.

          Eksāmenu laikā komisijā vienmēr sēdēja citi skolotāji. Es biju pārliecināts, ka viņi ne visai daudz ko saprata angļu valodā, tāpēc visu eksāmenu procesu vadīja Čagiņa pati. Vēl Čagiņai bija ieradums, ka žurnālā nelika 2, bet 1, un pie labākās atbildes tas pārvērtās par 4. Viņa vienmēr piedraudēja vienam otram ar eksāmena nenokārtošanu. Tāds esot bijis gājiens ar vienu meiteni, bet mēs to tāpat uzzinājām, jo tā meitene vispār necentusies beigt skolu un uz eksāmeniem nav nākusi.

Lielā priede - tā bija īpaša tikšanās vieta. Pati priede nemaz tik liela nebija, bet auga vientuļa ceļa krustcelēs pagriezienā uz Rempu ceļa. Man par šo priedi ir savs ģimenes stāsts. Tad, kad bija nomiris ūsainis (Staļins) 1953.gadā, uz visiem stabiem bija rakstīti paziņojumi, lai meža brāļi nelegalizētos. Tēvs saprata, ka ne angļi, ne amerikāņi nenāks latviešiem palīgā. Vārdu sakot, viņi mūs uzmeta un izmantoja savām interesēm. Tētis uzrakstīja vēstuli čekai, ka noteiktajā dienā un laikā no Bašu puses brauks ar zirgu, kuram pie ilksīm būs balti karodziņi, un padosies. Tēvs ieradies, čekisti - nē. Es pēc gadiem apsekoju apkārtni un sapratu, ka čeka nobijās no lamatām, kuras tur varēja būt izliktas. Tētim nācās rakstīt vēlreiz un pateikt, ka viņu lai meklē mežos. Tas laiks Latvijā nav atdalāms no meža brāļu dzīves tāpat kā no leģiona karotāju likteņiem. Manam tētim ir paticis sarakstīties ar čeku. Viņš man stāstīja, kādu vēstuli uzrakstījis čekas priekšsēdētājam majoram Ksenefontovam. ,,Ja ar manu ģimeni kaut kas notiks, tad tava sprogainā galva nosirmos vai arī nekad nepiedzīvos sirmus matus. Punkts.”

          Ir vērts pierakstīt vēsturei dzīvu esošo kara laiku bērnu liecības, jo pēc gadiem 15 vairs nebūs to, kas kaut ko vēl atcerēsies. Esmu nolēmis šo vietu kaut kā atdzīvināt, lai nebūtu tikai vietas nosaukums atmiņās, jo priedi nozāģēja ceļa rekonstrukcijas laikā.

          Vēl nedaudz par meža brāļiem un viņu gaitām. Man tēvs stāstīja notikumu, kurā viņš iekūlās mežu ķemmēšanas laikā. Cauri mežam dzīta armijas karavīru rinda - zināmā attālumā kareivis no kareivja. Tēvs paslēpās aiz eglītēm, bet nebija pārāk labi nomaskējies. Nācis virsū melnīgsnējs zaldāts ar šauteni padusē, esot gatavībā šaušanai. Tēvs redzēja, ka ir pamanīts, pielicis pirkstu pie mutes - par zīmi pretiniekam. Zaldāts ir pagājis viņam garām, izliekoties nemanām. Tie, kas bija izgājuši karu, saprata, ka nav jēgas krist svešā zemē par komunistu idejām. Pēc kara gribēja izdzīvot gan vieni, gan otri. Ja viņš gadījumā izšautu uz tēvu, nav garantijas, ka no otra sāna viņš būtu nošauts no meža brāļa. Sliktāk un grūtāk gāja ar čekistiem un viņu līdzskrējējiem.

          Vēl viens notikums no labības kulšanas talkas “Gaujas krastos”. Es biju pavisam mazs zēns, bet to atceros labi. Vieni kūla šķūnī, citi atpūtās istabā, un vīri iedzēra alu un šņabi. Ieradās četri vīri ar šautenēm plecā, lai apsargātu tautas mantu – labību, lai to nenozog meža brāļi. Vīri tos sauca istabā, lai paēdinātu un padzirdinātu. Cik sapratu, pielēja šņabi pie alus. Ar laiku šie vīri piedzērās un kaktā likās pasnaust. Viens no mūsu vīriem saprata, ka šiem pajoliņiem neviens patronas nedod, tās šautenes ir tikai izskatam. Tā, lūk, bija.

          Mūsu klases beidzēji lielākais vairākums izvēlējās profesijas, lai ātrāk tiktu pie darba un paši varētu nodrošināt savu nākotni. Egons, Valdis, Rihards, Vilis mācījās par elektriķiem. Mans brālis Tālivaldis devās uz Rīgas 2. tehnisko skolu par virpotāju. Tavars Jānis uzreiz mācījās par šoferi un sāka strādāt kolhozā. Tā kā beidzot vidusskolu, man vēl nebija 18 gadu, es nevarēju mācīties pat par šoferi. Paliku strādāt kolhozā un pie Tavara Jāņa braucu līdzi par krāvēju. Tas kopā nostrādātais gads ir sava raksta vērts. Tā kā dārgajam kolhozam es neizrādīju vairāk intereses, nākamajā gadā devos uz Rīgu un 7. tehniskajā skolā apguvu mēbeļu galdnieka profesiju. Mans ceļš pēc skolas - 4 gadi Jaunpiebalgas galdniecībā, pēc tam 30 gadi Ogres trikotāžas kombinātā. Tā ir cilvēka mūža trešā daļa.

          Visu šo laiku nekad neesmu aizmirsis Piebalgu, skolu. Esmu piedalījies visos skolas salidojumos. Mūsu klase vēl līdz šodienai rīko savus ikgadējos pasākumus. Pats par sevi saprotams, ka esam kopā sēru brīžos un pavadām citos medību laukos aizsauktos klases biedrus. Atceramies un pieminam viņus.

            Kad atrodos ārzemēs, esmu latvietis Latvijā!

Vienmēr un visur-  piebaldzēns Vincents.

2021. gada marts.