Vēl daži atmiņu zibšņi no skolas gadiem Jaunpiebalgā, sadzīves ainas, kad visa pamatā darbs – darba iemaņu apgūšana.

          Atminos militārās apmācības skolā. Protams, neiztika bez ieroču lietošanas iemaņām. Ierindā ar trīs līniju krievu šautenēm Tavar’ Jānītim, kurš bija pats mazākais augumā, durkļa smaile bija virs matu cekula. Skats atgādināja zīmējumus par drosmīgo kareivi Šveiku. Bija jāmācās arī izjaukt automātu. Interesanti, ka tas bija jāapgūst arī meitenēm. Mums tika krievu mēlē iedzīts, ka šautene ir domāta ienaidnieka iznīcināšanai ar uguni. Kas attiecas uz šo jautājumu, 10. klases zēniem bija jāpiedalās palīgsaimniecībā izaudzēto rukšu aizsūtīšanai uz citiem laukiem, lai būtu gaļa 11. klases izlaiduma ballei. Arī tai pasākumā es piedalījos. Tagad es sasaistu to kopā ar bezjēdzīgo spriedelēšanu, vai 16 gadu vecs mežinieka dēls drīkst ar bisi rokās piedalīties medībās. Mēs par slepkavniekiem nepalikām, bet gan par Latvijas patriotiem, kas savu Dzimteni aizstāvētu bez vārda runas. Mēs ļoti jauni apguvām dzīves pamatus.

          Ar smagu darbu kolhoza būvbrigādē un stacijā izkraujot vagonus, es tīri labi nopelnīju (tiem laikiem). Es aizgāju uz centru un veikalā ieraudzīju brūnas kurpes ar misiņa sprādzi un biezām baltām zolēm. Derēja, un tas bija vienīgais pāris. 1. septembrī sāku iet 9. klasē. Ziņa izplatījās ātri - kādas Vincentam   ir porgas, tajā laikā tā sauca kurpes ar biezām zolēm. Var jau neticēt, bet vecāko klašu audzēkņi nāca tās aplūkot. Es biju varen lepns, bet, pats galvenais, – es tās biju nopelnījis pats. Tajos laikos nelepojās ar vecāku dotajām drēbēm vai apaviem.

          Vēl par darbu. Mūs darbos ievadīja vecākie vīri, un bieži vien viņu paņēmieni bija skarbi. Aru zemi ar vienlemesi. Zirgam grūti, vajadzēja art seklāk. Cēlu rokturus uz augšu, acis pārgriezis. Garām gāja vīrs gados un teica: “Puika, ja gribi seklāk, spied rokturus uz leju.”

          Kolhozā vasarā mainījām guļbūves rijai apakšējo vainagu. Ar domkratiem riju sasver nedaudz uz sāna un izņem nederīgo baļķi. Divi vīri ņēma jauno katrs savā galā un sāka nest klāt. Es kā “koknesis” steidzos palīgā un pieliku savu plecu pa vidu baļķim. Droši vien, ka vīri samirkšķinājās un abi reizē nedaudz pietupās, un es tiku nopļauts kā zāle gar zemi. Vīri pasmējās un teica: “Kad divi nes katrs savā galā, nemeklē neko pa vidu, ej palīgā nest vienā vai otrā galā.” Tā bija mācība uz visiem laikiem.

          Es apguvu visus darbus, kas bija jādara laukos sešu gadu vecumā. Es mammai palīdzēju slaukt govis kolhoza fermā. Kad paaugos, apguvu zemes apstrādi, vēlāk amatnieka darba iemaņas, betonēšanu, krāsošanu. Izveidojos par labāko apmetēju un krāsotāju būvbrigādē. Atskanot frāzei - Vincent, novelc strīpas uz sienas - es sapratu, ka tas ir mans pienākums.

          Protams, ēst gatavošana mājās. Man tur palīdzēja vidējā māsa Helēna, kas izmācījās par pieprasītu pavāri. Ēst gatavot man patīk līdz pat mana mūža pašreizējiem 77 gadiem.

          Atgriezīšos atkal skolā. Manai mammai Jaunpiebalgas vidusskolā mācījās daudzie bērni. Piebildīšu, ka Irēna Jubele un Helēna Jubele bija manas pusmāsas, bet es, protams, viņas saucu tikai par māsām. Irēna beidza vidusskolu 1951.gadā - 2. izlaidums. Audzinātāja bija Elza Dicgale. Dresēja arī mani. Mēs - brāļi Vincents un Tālivaldis Straujas - vidusskolu beidzām 1961. gadā - 12. izlaidums. Audzinātājs bija Pēteris Gicēvičs. Māra Strauja pabeidza skolu 1977. gadā. Audzinātāja bija Baiba Lasmane. Māsa Helēna beidza pamatskolu un sāka strādāt ēdināšanas laukā.

          Notikums ar skolotāju Gicēviču. Viņš pasniedza arī PSRS konstitūciju. Vienu stundu es ar viņu strīdējos par iespēju komunisma celtniecībā, un es viņam pierādīju, ka ASV komunismu var uzcelt ātrāk nekā PSRS, tik nekaunīgi norādīju, ka Krievijā to nevar izdarīt nekādos apstākļos, jo krievu mužiks pazīst tikai cara tētiņu un pipku. Gicēvičs to atcerējās manas krustmātes dzimšanas dienas sarīkojumā Jaunpiebalgas vidusskolā. Es jau biju liels puisis un kopā ar audzinātājiem varēju sadzert uz tu.

          Mūsu ģimenei bija ļoti tuvas attiecības ar mācītāju Edgaru Jundzi, jo mans tēvs bija draudzes priekšnieks. Es labi atceros, kā viņi, pieaicinot Teodoru Veiklīti, cīnījās par Baznīcas saglabāšanu, kad okupanti gribēja uzlikt nodokli par baznīcas teritoriju ar pieguļošo zonu.

          Es nezinu, caur kādiem kanāliem mācītājam Jundzim bija iespēja sūtīt vienu jaunekli uz Angliju teoloģijas studēšanai. Man tika dota šī iespēja. Es pa īstam nobijos, jo sapratu, ka aizbraucot es Latviju vairs neredzētu tuvākajā nākotnē. Es atteicos, jo Tēvu zeme man no bērna kājas bija pārāk dārga.

          Man atmiņā, ka Piebalgā skolas gados bija ļoti daudz brāļu. Brāļi Straujas, Apsīši, Baumaņi, Krasovski, Blūmi, Upenieki, Robežnieki, Apiņi, Šostaki, Klapari, Kulikovski, Bruņinieki, Režģi, Ontužāni, Bogdani, Ieviņi. Man liekas, ka arī brāļi Skangaļi, noteikti vēl visus nevaru atcerēties.

          Beigšu savas atmiņas, kurām nekad nebūs gala. Visvairāk man rakstu un kopiju ir par nacionālajiem jautājumiem, par atmodas laiku, leģionāriem, represētajiem, Nacionālo apvienību.

          Vēlu veiksmi! Uz saredzēšanos Piebalgā.

Vincents Strauja, 12.izlaidums