Nu, sveika skola- te es stāvu, tāds drusciņ nobijies un sīks

Gadi aizskrējuši, bet pirmo skolas dienu atceros spilgti! Man tika uzticēts izpušķotais zvans un pie rokas lielam puisim iegājām visi pirmklasnieki skolā! Sapucēti! Mammas slauka asaras… Smaržo asteres!

Tad mazā skoliņa un pirmā skola- skolotāja Austra Kokorēviča. Mācīties man patika, jo grūtības nesagādāja. Bijua apzinīga. Palīdzēju Ilzei. Kā? Viņas vietā izpildīju mājas darbus, par ko viņa man pirka konfektes. Atceros, ka man blakus piesēdināja Vladju, jo viņa bija nesekmīga. Vladjai bija skaisti, lokaini rudi mati un viņa mani aplaida ar utīm! Tās bija šausmas! Kā māte cīnījās, kamēr tās izdzina!

Atceros, kā medmāsa mūs pārbaudīja. Visiem līdz pusei bija jāizģērbjas un arī kailās kājas bija jāatrāda. Bet pēkšņi trakums. Guntim pazudusi viena zeķe! Ārā stindzinošs aukstums. Visi meklējam! Nav! Tā Guntis zābakā ievilka kailo kāju. Vakarā skolotājai zvana Gunta mamma un paziņo, ka Guntis abas zeķes uzvilcis vienā kājā.

Tad kāda Jaungada balle. Kāpēc Salatētis pa lejas vestibilu gāja raitā solī, bet augšā zālē tā smagi slāja? Tas bija, tad vēl jaunais, Otto Vāliņš! Pēc priekšnesumiem dejas 1. līdz 4. klasei. Dejojām- “papēds, pirkstgals, viens, div, trīs” vai “Tūdaliņ, tāgadiņ”, “Kur tu teci, gailīt’, mans”. Nu, mīļie! Vai tās dejo šodien?

Visi gadi kopā pagājuši ar skolotāju Arturu Teikmani dziedot un spēlējot. Sākumā spēlēju kontrabasu, tad akordeonu vai klavieres. Vidusskolā spļējām dejas. Mūsu laikā ballēs spēlēja tikai dzīvā mūzika. Vēl tagad ausīs skan melodija no k/f “Zvejnieks dēls”, ‘Mēnestiņš” un arī “Vaidava”.

Un kur vēl ekskursijas smagās mašīnās ar matračiem uz soliem pa putekļainiem ceļiem. Bija jauki, bijām jauni! Tikšanās dzejas dienās ar Ojāru Vācieti, Vitautu Ļūdēnu u.c. Tad tikšanās ar Oļģertu Grāvīti, kas tik aizraujoši stāstīja par Emīlu Dārziņu.

Vēl atceros, kā rakstīju sacerējumu televīzijas konkursam- tā bija lēmusi skolotāja Pizāne. Sacerējums “Mana pirmā darba diena “vinnēja un to lasīja no TV ekrāna. Vaigi dega!

Ir pagājuši tika daudzi gadi, bet atsevišķās epizodes acu priekšā kā aizvakar piedzīvotas.

Skolas laiku aizmirst nevar, tas visu mūžu kā atspēriena laukums nākamajai dzīvei līdzi nāk. Jo attālināmies, jo siltākas atmiņas, dārgāki skolotāji!

Ilga Ozola, 22. Izlaidums