Skolotāja Maija Grāpe, skolā strādāja no 1962. līdz 1977. gadam

         Labdien un paldies, piebaldzēni, par iespēju pabūt tajos gados, kas bija manas darba dzīves sākums. Laimējās būt kopā ar gudriem, draudzīgiem, strādīgiem, arī humorpilniem cilvēkiem. Kad paskatos fotogrāfijās jauniešu sejas, atdzīvojas ikdiena ar mācību stundām, trokšņainajiem starpbrīžiem, sarunām, jautriem atgadījumiem. Pēc šī īsā ievada - uz 1962. gadu...

 15 gadi Jaunpiebalgas vidusskolā. Redzēti 15 ziedos smaržojoši izlaidumi, satikti daudzi cilvēki – gan skolas darbinieki, gan jaunieši, gan viņu vecāki. Ja skola, tad varētu runāt par neatlaidīgu darbu, prieku par sekmēm, sūrmi par neveiksmēm. To visu mēs zinām - gan tie, kas mācījās, gan tie, kas palīdzēja to darīt. Fakti jau pilnībā lasāmi A. Knāķes grāmatā „Jaunpiebalgas vidusskola. 1946.-1996.” Tāpēc šajā vēstulē saviem jaunajiem gadiem un to līdzgaitniekiem vairāk par dzīves mirkļu atplaiksnījumiem, kas joprojām liek pasmaidīt un domāt.

          Viss sākās ar nejaušu sarunu. Jaunpiebalgas bibliotekāre Antonija Berga tiekoties minēja, ka vidusskolai vajdzīgs skolotājs, kas aizvieto bērna kopšanas atvaļinājumā aizejošo latviešu valodas skolotāju. Es savukārt biju tikko pārgājusi uz neklātieni pēc 3. kursa Vēstures un filoloģijas fakultātē. Anta (tā saucām viņu ikdienā) pierunāja iegriezties skolā. Tur mācību daļas vadītājs piedāvāja septembrī sākt darbu, liekas, 5.,6. klasē.

           Mācot latviešu valodu un literatūru, kopā ar skolēniem izstaigājām gleznotāja Miesnieka Viņķu kalnu, izbraukājām Vecpiebalgu, vācām veco ļaužu atmiņas par Jāni Sudrabkalnu. Tur savs labums tika gan valodas bagātināšanai, gan grāmatu izpratnei.

          Bija arī aizķeršanās, neveiksmes, kur nu bez tām. Tomēr skolotāju saime bija draudzīga. Arvien kāds palīdzēja. Noderēja arī ikdienas steigā saglabātā spēja sadzirdēt ko tādu, par ko pasmaidīt.

          Skolotāja stundā: „Izskaidro, kā radās šīs daļiņas, uz abām kājām, lūdzu!”

          Tolaik absolventiem tika sagatavoti raksturojumi. Apspriežot kārtējo raksturojumu, dzirdam: „Mācās labi, bet nodarbojas ar sportu. Uzvešanās teicama. Glabā vecus ieročus.”

           Pedagoģiskās padomes sēde. Skolā remontu dēļ ēdnīca daļēji nedarbojas. Klases jāizmanto arī neparedzētiem nolūkiem.

           Kāds kolēģis: „Skolotāju kolektīvs pēdējā laikā stipri samaitājies. Zog viens otram visu, ko tikai var.” (Puķupodu no palodzes).

           Cits: „Dziedāšanas kabinetā nevar pusdienas ēst. Kur tajā laikā paliks pūtēji?”

„Nu, apmierinās savas dabiskās vajadzības...” (Runātājs neizpratnē, kāpēc viņu pārtrauc smiekli.)  

          Kāds skolotājs: „Skolotājs Bārdiņš viens pats netiks galā. Meitu mājai vajag otru.” (Tiek runāts par internāta 2 ēkām un audzinātājiem.)

          Vairāki skolotāji darbojas mednieku biedrībā. Reizēm tas rada jautras tautas lugas vērtus notikumus.

           Vīri – mednieki pēc mežu izbrišanas vispirms iegriezušies pie abām neprecētajām skolotājām un tikai tad griezuši ilksis uz savu māju pusi. Sievas jau bijušas pusceļā šos meklēt. Otrā dienā skolotāju istabā vētra – sievas uzbrūk meitām, gan vārdiski vien, bet sālīti.  Vīri  „svētību” saņēmuši vakar, tāpēc tagad uzsprikst dažs jociņš par bīstamību atrasties sieviešu tuvumā. Piemēram, ir agrs rīts, pēkšņi nodziest elektrība. Artūrs, pamanīdams skolotāju istabā Rasmu: „Nu, viena sieviete man ir!” „Un te ir otra,” no aizdurves atskan sīka balstiņa – Lidija patlaban pārauj apavus. Mēmā aina ar Artūra pārsteigto seju, ko izgaismo sērkociņš.

          Vai cits brīdis. Jadviga Akseram: „Fui, Akser, tu man vakar iekniebi, šodien zilums, kauns uz pirti iet.” Aksers: „Vai, nāc šodien uz vīriešu nodaļu!” (Atcerieties, netālu no skolas bija lieliska pirts, arī omulīgs pirts kurinātājs.)

           Kāds skolēns: „Lūdzu, pasauciet skolotāju Krūmiņu, vīrieti.” Atis (Otto) paskatās skolotāju istabā un atbild; „Nu, nav Krūmiņš vīrietis.”  (Jo ir arī Krūmiņa).

          Un sagadīšanās. Ar 7. klasi sagatavojam literāro tiesu – skolēni iejūtas kādas grāmatas notikumos, „tiesā” tajā aprakstītu tēlu, ir tiesnesis, prokurors, advokāts, liecinieki. Septītklasnieks T. tā iedzīvojas notikumu gaitā, ka advokāta lomā uzrunā tiesnesi „Tiesneša kungs!” Ko?! Toreiz bija tikai biedri, galu galā, ir taču pagājušā gadsimta 60. gadi.  Paies laiks, skolēns T. būs valsts darbinieks un minēto uzrunu lietos bieži.

          Laikmets. Skola 60., 70. gadus izdzīvoja, pilnvērtīgi strādājot, veidojot vidi un cilvēkus, priecājoties un cerot.

          Varbūt ne īpaši svarīgi pieminēt turpmāko notikumu, bet arī tas runā par laikmetu. Bija droši. Piemēram, jauna skolotāja vairākkārt brauc uz Cēsīm izņemt bankā naudu algām visai skolai. Brauc ar autobusu, ved parastā somiņā un pat neiedomājas, ka varētu notikt kas nelāgs. Un nenotiek jau arī.

           Jaunieši, kas savas personības veidoja Jaunpiebalgas vidusskolā, šobrīd darbojas dažādās jomās un dažādās ģeogrāfiskajās vietās. Vieni vairāk pazīstami sabiedrībai, citi mazāk, bet viņi visi ietekmē savu laikmetu, mūsu dzīvi. Ar nodomu nevienu neizcelšu, minot vārdus, jo atmiņā ir tik daudzi, ka nepietiek vietas šādā vēstulē. Stāstīšu par notikumiem, noskaņām, darbiem.

      Varbūt par maz manā vēstulē par tām vakarstundām, kad gatavoti nākamo dienu stundu plāni. Vai par to, kā padarījām mācīšanos interesantāku.Vai par radošo pieeju darbam. Tas tiešām paņēma laika lielāko daļu, bet bija pašsaprotami, deva dzīvei pamatu, saturu, jēgu. To varam atcerēties, pieminēt, cienīt. Bet, dzīvi sijājot caur atmiņu sietu, paliek humorpilnie brītiņi, kas ikdienu krāsoja dažādos toņos. Tāpēc turpināšu tādā pašā garā.

          Kādā sanāksmē runā par saimnieciskām lietām, piemēram, kā ilgāk izmantot grīdas mazgājamās lupatas. „Vienkārši. Lai klases audzinātāji iešuj savus iniciāļus.”

          Saimniecības daļas vadītājs turpina savas pamācības: „Vispirms mums jānorunā, cik krēslu nedēļā jūs lauzīsiet un cik es labošu. Vairāk par trijiem četriem dienā es nevaru.”

           Kādā pedagoģiskās padomes sēdē Polina Dmitrijevna jautā: „Sakiet, kāds jautājums šodienas sēdes dienaskārtībā?” Vadītājs: „Bet sēde iet jau otro stundu!”

          Ja gaidāma augstākas priekšniecības ierašanās, valda satraukuns. Jaunpiebaldzēniem jāuzņem rajona skolu direktori, būs seminārs. Spriežam par telpu sakārtošanu, izmantošanu, sadalījumu. Artūrs: „Man liekas, nebūs vairs neviena brīva kabineta.” Rasma: „Viens vēl ir – 00” Maija: „Bet tam nav grafiks uzrakstīts. Tūliņ to izdarīšu.”

           Pieminētajos 15 gados ir vairāki pirmsākumi lieliem darbiem un notikumiem.

          Skola deva pajumti jauno literātu nometnei. Tā sākas, bet vēl nav nosaukuma. Kādā dienā, kad klases telpā vadītāja Aina Berga lasa K. Paustovska ”Zelta rozi” un runā par rakstnieka aicinājumu, plānas sienas atdalītajā palīgtelpā strādā Maija. „Aicinājums!” Tā varētu saukties nometne. Tā arī vakara sanāksmē nolēma, un, izrādās, nosaukums dzīvs līdz šodienai, tagad gan ne kā nometne, bet seminārs.

          Ir vieta pie skolas, kas ar šo nosaukumu saistīta. Tātad – celiņš, dīķis, kokiem apaudzis uzkalns. Stūrī no akmeņiem izlikti pakāpieni. Tos lika aicinājumieši un vēlāk, uz tiem stāvēdami, dziedāja dziesmu, kurā ir vārdi „zilā viļņa aicinājums.”

          Cita liela darba sākums ir ideja, radusies stundu pārtraukumā, atpūtinot acis pagalma vērošanā. Telpā, kur glabājās grāmatas un citi mācību līdzekļi, pie loga sarunājās divas skolotājas. Diena saulaina, brīvā teritorija skolas priekšā zaļa, tālāk pāris vecas pelēkas ēkas. Vienā vēl kāds dzīvo, otra ir tukša klēts vai cita saimnieciska būve. „Tur varētu būt kas vēsturisks...” „Gluži kā muzejs”. Skolas direktore uztvēra šo varbūtību kā realitāti un savā enerģiskajā, organizatoriski ģeniālajā veidā panāca, ka tapa novada skolu muzejs. Ja ideja sastopas ar racionāli domājošu praktiķi, var notikt lielas lietas.

Arī Emīla Dārziņa muzeja rašanās ir sākotnēji saistīta ar skolu. Skolēni ekskursijas laikā pa gabalu apskatīja ēku, kurā dzīvoja lopu fermas slaucējas, jo skolotāja teica, ka tajā dzimis komponists Emīls Dārziņš. Bet kāpēc tur nav muzejs vai vismaz plāksnīte ar viņa vārdu? Šāds jautājums nepalika, gaisā karājoties, interese radās vietējā kohoza gaišākajiem prātiem un valdīšanai – Ciema padomei. Slaucējām atradās dzīvokļi citur, sākās remonti un sakopšanas darbi. Talkoja arī skolas ļaudis. Muzeja atklāšana bija priecīgs, gaišs brīdis. Tagad, ikreiz braucot garām Dārziņa muzejam, varam atcerēties to laiku.

           Piebalgā ir skaisti pavasari. Kādā marta rītā skolotāja ienāk telpā ar vēsti par pirmo cīruli, kas sadzirdēts. Galu galā tas izraisa literāru diskusiju, jo mācību pārzinis sāk uzbrukumu pa dzejas līniju. Dzejnieki, īpaši jau Sudrabkalns, rakstot šķībi un garām. Nu, piemēram, Tēvijas karā mēs (!) esot uzvarējuši tāpēc, ka pasaule pilna cīruļiem, lai palasot vien Sudrabkalnu. Jā, ir jau tai dzejā cīruļi, bet sakarība ne gluži tāda. Un starpbrīdis paiet viedokļu apmaiņā.

           Līdzīgas diskusijas var sākties negaidītā laikā un vietā. Latviešu valodas eksāmenā mācību pārzinis uzraksta komisijā esošajai skolotājai provokatīvu jautājumu – kā sociālists Rainis var rakstīt „Kalnā kāpēju”, apdzejot galīgu individuālistu un vientuļnieku - pilnīgi individuālistiska ideoloģija. Strīds (uz papīra lapas) kļūst tik dedzīgs, ka eksaminētāja ir spiesta lūgt, lai viņi vai nu rimstas, vai iet izplūkties aiz durvīm.

          Skolēni arī nav ar pliku roku ņemami. Reiz klase neierodas uz politinformāciju – tādas notika reizi nedēļā pirms stundām. Audzinātāja daudz nestrostē, saka – būšot jāatstrādā. Tas notikšot nākamajā dienā. Piecos no rīta Gaujmalā, mazajā līcīti netālu no skolas. Un pavasarīgajā rītā viņi nāk, priecājas par saullēktu, runā par dzīvi un sevi tajā.

           Tas jau laikam arī bija galvenais – mēģināt izprast pretrunīgo pasauli, savas domas un izjūtas. Tas bija svarīgi mūsu kopīgajos gados.