Skolotāja Maiga Teikmane: “Pirmie pieci darba gadi no 1957. gada Jaunpiebalgā saistās ar pionieru vadīšanu. Ar bērniem tika strādāts praktiski - veidots, griezts, līmēts, zīmēts.. Mums bija jādekorē lielās skolas zāle. Dažreiz pašiem bija pārsteigums, cik labi un skaisti sanācis - citreiz sniegpārsliņas, vai puzuri pie lustrām. Krāsojām ēveļskaidas, kuras bija tādās spirālēs sagriezušās. Ar baloniem, tas jau bija tas vienkāršākais. Viss prasīja pamatīgu darbu, bet bērniem bija liels prieks, ka redzēja savu padarīto.
Sieviešu diena vai skolotāju diena. Arī tad bija dāvaniņas, izšūtas sedziņas, spilventiņi. Oktobrēnu štābs gāja mazākiem bērniem lasīt pasakas, kopā veidojām skaistas pulciņu dienasgrāmatas. Uz šiem apkopotajiem albumiem vai blokiem vākus ar skaistiem virsrakstiem rakstīja Maija Kažociņa, Juris Ozols, Egils Johansons. 1963. gadā jau bija pirmā klase.
Mācīju latviešu valodu, dabas mācību, matemātiku, zīmēšanu. Daudz strādājām ārpus klases lasīšanā. Dažreiz visi vienu grāmatu lasījām, bet kladēs bija jāatzīmē, kas patika. Arī rokrakstu paraugus rakstījām. Tos rādījām vecākiem, lai priecājas. Mācību priekšmeti bija jāmāca pēc noteiktas programmas, arī rajonā bija jānolasa kāds referāts, kā un ko darām mēs savā skolā.
Matemātikas grāmatu veidotājs Mencis deva uzdevumus matemātikā. Katru mēnesi bija uz Rīgu jāsūta atbildes. Tā bērni piedalījās arī Rīgā televīzijas pārraidē.
Zīmēšanā bija konkurss, ko organizēja Miedziņš - Jānis Jarāns, arī tur veicās mums labi. Zīmēšanas stundās gājām laukā, vērojām krāsas. Zīmēšanu nācās pielietot citās stundās, jo nebija dabas mācībā tādu darba burtnīcu kā tagad. Tad, ja runājām par sēnēm, tad tās arī zīmējām, tāpat puķes un dabasskatus zīmējām paši. Dabā meklējām ziedus, kokus noteicām pēc lapām.
Aktīvs izvērtās ārpusstundu darbs. Vairs neatceros, cik īsti klases bijušas -12, 13 vai 15, bet ar visām braucām arī ārpus Jaunpiebalgas. Zooloģiskais dārzs, dabas muzejs, motormuzejs, vēstures muzeji, mežu muzejs - tās bija galvenās apskates vietas. Atceros, ka kolhozā lasījām kartupeļu mazumu, bijām nopelnījuši naudu. Tā tika skatīta Līgatne, Sigulda. Tālākais - Igaunija. Kādā reizē, kad viesojāmies Salacgrīvā, kur atradās zivju pārstrādes uzņēmums, tikām pie reņģu kastes. Tās visiem garšoja.
Ne mazāk interesanti bija vietēja mēroga pārgājieni - Kāpurkalns, Viņķu kalns, Rankas pilskalns, pienotava, Ķelmēni. Pa ceļam bijām salasījuši murķeļus, ko atdevām Ķelmēnu saimniecei, viņa bija priecīga un mūs cienāja ar maizi.
Mums tuvējo Strumpītes akmeni diemžēl tik viegli neatradām, bijām gājuši uz citu pusi. Bet pa ceļam radās apskatei bebru māja. Pēc šādiem braucieniem vai gājieniem rakstījām pārdzīvoto.
Paaudzes mainījušās, attieksme pret dzīvi mainījusies, bet mums bija ļoti laba sadarbība ar vecākiem. Arī tad, ja bērnam tik viegli skolā negāja, vecāki dalījās pārdomās, piedalījās kopīgajos pasākumos. Teātru izrādēm lomas parasti sadalīja Bārdiņa. Kādā reizē es biju Meža vecis, bet rūķīši - bērni. Vai citā reizē man Sniega mātes loma ar uzpolsterēto vēderu, bet bērni - gariņi.
Vecāku sapulces bija katru ceturksni, kurās pārspriedām, kas patika, kas ne tik labi sanācis. Varēju palūgt, lai vecāki palīdz - izgatavo materiālu sadales kastītes vai citus palīgmateriālus, tas parasti tika izlīdzēts. Knekšu, Kuzmanu, Micānu, Bormaņu, Dolmaņu, Ābelnieku, Bruņinieku…vēl citi, te būtu garš saraksts. Palīdzēja, brauca līdzi ekskursijās, sagaidīja un pavadīja gan savus, gan citu bērnus. Centos arī savas klases bērnus apmeklēt mājās.
Strādājot ar tagadējiem materiāliem, kad ir darba burtnīcas, citi izdales materiāli, maz sanāk veikt praktiskus darbus. Skolotāji velta uzmanību vairāk citām prasmēm un iemaņām.
Skolotāju kolektīvs dzīvojām saticīgi, īpaši draudzīgs kolektīvs bija jaunajā, gaišajā bērnudārza ēkā – sākumskolā.
Paldies, ka skolas kolēģi neaizmirst piezvanīt, paciemoties, kad var. Lai visiem izturība un veselība! Man liekas, ka šodien vēl lielākas prasības, tādēļ vēl grūtāk būt par skolotāju.
2021. gada 18. februārī