Jolantas Glāzeres atmiņas par Otto Vāliņu

Par skolotāju Vāliņu varētu stāstīt bezgala daudz, jau sākot ar to, ka viņš pats sevi dēvēja par Ovāliņu (apvienojums no vārda un uzvārda) vai arī svarīgāko deju skolotāju (iespaidīgo apmēru dēļ), bet mēs, jauniešu deju kolektīva dejotāji, viņu saucām par Ati.

O. Vāliņu par savu deju skolotāju varēju saukt visus skolas gadus (no 1978. līdz 1989. gadam), kā arī pēc tam, kad biju jau viņa darba kolēģe Jaunpiebalgas vidusskolā, līdz pat 1994. gadam. Tad Jaunpiebalgas jauniešu deju kolektīvs bija izdejojis gan 1990., gan 1993. gada Dziesmu un deju svētkus. Spilgtāk atmiņā palikuši otrie, laikam tāpēc, ka man toreiz tika uzticēts ļoti atbildīgs pienākums: uzņemties deju kolektīva vadītājas lomu, kad Atim pašam tas veselības dēļ bija par grūtu. Viņš sēdēja tribīnēs vai arī runājās ar kādu pazīstamu, un tādu viņam nebija mazums, jo pa garajiem deju skolotāja gadiem nomainījušās paaudzes, tagad varēja tikai salīdzināt un teikt: “Viņš ir tāds pats kā tēvs jaunībā.” Tas tika teikts par Dzintaru Blūmu.

Vēl mūsu vadītājam gājienā tika skaļākās ovācijas, patiesākie aplausi un ziedu klēpji, jo viņu pazina visi. Kopmēģinājumos Rumbulā vai Daugavas stadionā studējām vadītājam izsniegtajā papīrā redzamos deju līkločus, lai tos raiti un precīzi varētu izdejot, atskanot mūzikai, un no konkrētās dejas virsvadītāja tribīnes pār visu laukumu nepāršalktu: „Piebalga! Ko jūs tur darāt?” Tā kā Cēsu rajona skatē 1993. gadā saņēmām vislielāko punktu skaitu savā grupā, bijām ieguvuši tiesības dejot pašā priekšā pie augstajām skatītāju tribīnēm un arī noslēguma koncertā Mežaparka lielajā estrādē. Par šo sasniegumu O. Vāliņš sacīja: “Tik liels gods man ir bijis tikai pašos pirmajos svētkos un pēdējos.” Laikam personīgā nojauta bija visspēcīgākā - tie patiešām palika viņa pēdējie Dziesmu un deju svētki...

Mēs, viņa pēdējie dejotāji, nekad neaizmirsīsim sirsnīgos vakarus O. Vāliņa „Ceļmalkrūzēs”, kur mūs jebkurā diennakts stundā mīļi sagaidīja O. Vāliņa sieva Alīntante, kopīgos braucienus dejot un izklaidēties, kā arī skolotāja prasīgumu dejas laukumā.

Īpaša attieksme viņam bija pret deju tērpiem- pēc katras uzstāšanās tērps bija jānodod tīri izmazgāts un izgludināts, lai nākamreiz to varētu atkal saņemt. Viss tika piefiksēts lielā grāmatā, pat sarkanās matu lentītes uzskaitītas. Tērpa sagatavošana prasīja daudz laika, jo bieži nācās salāpīt kādu caurumu vecajos brunčos, blūzes jāvāra un jābalina. Uz pēdējiem svētkiem dabūjām jaunus tērpus, bet tas bija Ērgļu puses tautastērps ar gaiši ziliem, rūtotiem brunčiem; blūzei piešūta ornamentiem izcakota krādziņa, kas katrā mazgāšanas reizē jānoārda, lai nenoplūk visa blūze. Kurpes pucējām, kā varējām, lai tik žūrija no lejas nepamanītu, cik patiesībā tās vecas.

Vairs varu tikai noliekt galvu cieņā un pateicībā par skolotāja bagāto un skaisto darba mūžu.

Jolanta Glāzere (39. izlaidums)