Mans paldies Jaunpiebalgas vidusskolai

Pateikt paldies ir viena lieta, bet pateikt to no visas sirds - pavisam cita. Mēs bieži vien nenovērtējam to, cik ļoti viens paldies spēj dot, ko tas spēj mainīt un paveikt, tāpēc nesanāk to sacīt tik bieži, kaut gan vajadzētu. Mēs novērtējam to tikai tad, kad ir laiks pašiem saprast un apzināties, cik patiesībā vērtīgs un mīlestības pilns ir šis vārds – paldies!

Pirms nepilniem diviem gadiem manas gaitas sākās Jaunpiebalgas vidusskolā. Atceroties to pirmo dienu, kad mana sirds sitās kā negudra, manī vēl joprojām uzplaukst maziņš satraukums. Kāpjot pāri skolas slieksnim, bieži vien manī raisās šīs satraucošās atmiņas, kad nezināju, vai esmu izdarījusi pareizo izvēli. Es nezināju, ko sagaidīt... Protams, es cerēju uz to pašu labāko, bet dzīve taču ir neparedzama, tāpēc ilgi nevilcinājos un riskēju.

Te nu es esmu, sēžu savā skolas solā, apkārt man ir sveši cilvēki, sveša vide, manā galvā virpuļo domu viesulis, bet sirds lec no krūtīm ārā. Kājās man ir baltās kurpītes un mugurā mans mīļākais apģērbs, nekad nebiju domājusi, ka kādreiz iejutīšos kā jauniņā. Man pretī sēž meitene ar blondiem matiem un zilganzaļām acīm, es gribētu ar viņu sadraudzēties, bet mans kautrīgums nostājas man ceļā.

Dienas pārtapa nedēļās, nedēļas - mēnešos, bet mēneši - gados. Tik neticami liels prieks man ir par to, ka saņēmu milzīgu atbalstu no skolotājām. Es ieguvu jaunus draugus, un tā meitene ar blondajiem matiem tagad ir mana labākā draudzene. Kad paskatos atpakaļ uz savu noieto skolas ceļu, saprotu to, cik maz laika man vairs ir atlicis šajā skolā, un to, cik ļoti man tās pietrūks, jo plānoju turpināt savas mācību gaitas citur.

Ir svarīgi pateikties par mazajām un vienkāršajām lietām, tāpēc es gribu teikt milzīgu PALDIES Jaunpiebalgas vidusskolai par to, ka deva man jaunas zināšanas un jaunu pieredzi. Es gribu pateikt paldies par to, ka deva man jaunus draugus un labāko draudzeni. Es gribu pateikt paldies skolotājiem, kuri mani atbalstīja un palīdzēja kāpt zināšanu kalnā, jo bez viņiem es tagad nebūtu tur, kur esmu tagad. PALDIES!

Megija Dijpa, 9. klase