Jaunpiebalgas vidusskola

Ko es atcerēšos, no skolas aizejot?   Grūti ir iedomāties to, ka pēc  astoņiem lielajā  skolā pavadītajiem gadiem  būs jāsaka visiem ardievas. Pieredzētais būs

jāatstāj pagātnē un jādodas tālāk plašajā pasaulē.

             Atcerēšos skolas sienas, izremontētās un sakoptās klases, skolas smaržu, it īpaši, kā visa skola smaržoja, kad ēdnīcā gatavoja pusdienas, parasti ar klases biedriem centāmies uzminēt, kas būs ēdienkartē. Atcerēšos skaisto skolas parku. Ejot cauri tam, var ieraudzīt brīnumskaistus ornamentus, piemēram, gliemezi, kas ir no akmeņiem veidots. Šajā parkā priecē arī mūsu skolas dāvana devītās klases izlaidumā - skolas iniciāļi JV, kas ir veidoti kā puķu dobe. Atcerēšos ābeļdārzu, kur parasti skrējām starpbrīdī, lai paķertu vissulīgāko un vissarkanāko ābolu.

             Atcerēšos mīļos, jaukos klases biedrus. Ar viņiem ir tik daudz kas kopīgs piedzīvots kā priekos, tā bēdās. Tik saliedēta klase kā mūsējā, manuprāt, skolā reti gadās, esam kā cimds ar roku. Visspilgtāk man atmiņā paliks ZZ čempionāts, kā arī TV erudīcijas spēle “Gudrs, vēl gudrāks." ZZ čempionātā mēs startējām katru gadu, sākot ar piekto klasīti līdz pat desmitajai. Tieši šis notikums mūs katru gadu saliedēja vēl vairāk.  “Gudrs, vēl gudrāks"  paliks atmiņā, jo viens no maniem klases biedriem ieguva 1.vietu. Tas vien pierāda, ka mēs spējam visu. Protams, mums ir bijuši arī savstarpējie strīdi, bet tie parasti tiek diezgan ātri atrisināti. Atcerēšos klases ekskursijas uz dažādām vietām, vienmēr ar interesi vērojām ko jaunu,  vienmēr priecājāmies, ka tajā dienā nebija jāiet uz skolu.

             Atcerēšos foršos, pretimnākošos, izpalīdzīgos skolotājus, jo tieši viņi ir tie, kas mūs pavilka uz priekšu, pat, ja teicām, ka nevaram, skolotāji lika saprast, ka mēs varam. Skolotājos ir tā nezūdamā vērtība, kas mums liek būt motivētiem, tas ir atbalsts. Skolotāji ir tie, kas mums iemācīja rakstīt, lasīt, draudzēties, cienīt citam citu. Tieši skolotāji ieguldīja tik daudz pūļu un darba ikvienā no mums, ka to vienkārši nav iespējams atlīdzināt. Skolotāja dvēsele ir pilna laipnības un mīlestības. Protams, neaizmirsīšu mūsu mīļo audzinātāju Jolantu, kas visās ķibelēs ir bijusi ar mums un par mums. Viņa ir tā, kas mūs ir audzinājusi jau no piektās klasītes.

            Vēlos teikt visiem lielu paldies - kā skolotājiem, tā klasesbiedriem - par to, ka viņi manus gadus šajā skolā  ir padarījuši lieliskus. It īpaši vēlos teikt paldies mūsu skolotājai, kas mūs ir izaudzinājusi. Mēs taču esam viena liela un laimīga ģimene!

Zane Kostjukova, 12. klase