Nu, sveika skola- te es stāvu, tāds drusciņ nobijies un sīks

Gadi aizskrējuši, bet pirmo skolas dienu atceros spilgti! Man tika uzticēts izpušķotais zvans un pie rokas lielam puisim iegājām visi pirmklasnieki skolā! Sapucēti! Mammas slauka asaras… Smaržo asteres!

Tad mazā skoliņa un pirmā skola- skolotāja Austra Kokorēviča. Mācīties man patika, jo grūtības nesagādāja. Bijua apzinīga. Palīdzēju Ilzei. Kā? Viņas vietā izpildīju mājas darbus, par ko viņa man pirka konfektes. Atceros, ka man blakus piesēdināja Vladju, jo viņa bija nesekmīga. Vladjai bija skaisti, lokaini rudi mati un viņa mani aplaida ar utīm! Tās bija šausmas! Kā māte cīnījās, kamēr tās izdzina!

Vēl daži atmiņu zibšņi no skolas gadiem Jaunpiebalgā, sadzīves ainas, kad visa pamatā darbs – darba iemaņu apgūšana.

          Atminos militārās apmācības skolā. Protams, neiztika bez ieroču lietošanas iemaņām. Ierindā ar trīs līniju krievu šautenēm Tavar’ Jānītim, kurš bija pats mazākais augumā, durkļa smaile bija virs matu cekula. Skats atgādināja zīmējumus par drosmīgo kareivi Šveiku. Bija jāmācās arī izjaukt automātu. Interesanti, ka tas bija jāapgūst arī meitenēm. Mums tika krievu mēlē iedzīts, ka šautene ir domāta ienaidnieka iznīcināšanai ar uguni. Kas attiecas uz šo jautājumu, 10. klases zēniem bija jāpiedalās palīgsaimniecībā izaudzēto rukšu aizsūtīšanai uz citiem laukiem, lai būtu gaļa 11. klases izlaiduma ballei. Arī tai pasākumā es piedalījos. Tagad es sasaistu to kopā ar bezjēdzīgo spriedelēšanu, vai 16 gadu vecs mežinieka dēls drīkst ar bisi rokās piedalīties medībās. Mēs par slepkavniekiem nepalikām, bet gan par Latvijas patriotiem, kas savu Dzimteni aizstāvētu bez vārda runas. Mēs ļoti jauni apguvām dzīves pamatus.

Vienmēr un visur - piebaldzēns!

Jo cilvēks paliek vecāks, jo vairāk savās atmiņās viņš atgriežas bērnībā un jaunībā, tai skaitā skolā un dzimtajā pusē pavadītajam laikā. Sākšu ar atceri par skolas laiku un ar to saistītajiem notikumiem. Arī mūsu laikā skolotājiem tika iesaukas. Skolotāja Freimane – Čaga, skolotājs Gicēvičs – Bifelis, direktors Pauliņš – Stenis. Cik man zināms - skolotāja Milda Freimane zināja vairākas svešvalodas. Viņa klasē nešpetni apsauca skolēnus. Ne velti meitenes pierakstīja viņas sulīgos teicienus. Mani viņa raksturoja vienkārši: “Tev, Vincent, daudz nav jāpakasa āda, lai redzētu, ka tu esi mežonis.”

Labdien Ogre - Piebalga!

Šīs rindas es veltīšu savam mācību procesam Jaunpiebalgas vidusskolā no tālā 1950. gada, kas sākās nabagmājā Abrupē līdz pat izlaidumam jaunajā vidusskolā, pa vidu gan vēl bija Mācītājmuižas periods.

Rakstīto nav iespējams atraut no tā laika sadzīves, no izklaides, no darba, no pārdzīvojumiem, kas bija jāizbauda okupācijas režīmā. Protams, tas vairāk ir veltījums maniem kara laikā dzimušajiem biedriem - gan dzīvajiem, gan mūžībā aizgājušajiem.

Skolas laiks dzīvo atmiņās

Ja sāktu šķetināt, atmiņu daudz, jo biju diezgan draiska un nerātna. Tā kā esmu kara laika bērns, sapratīsiet, ka nerātnības un draiskulības atšķīrās no šodienas skolēnu uzvedības. Skolotājam runāt pretī neiedomājāmies…Arī toreizējais laiks bija par pamatu tam, ka vecāki bija stingras prasības noteikuši, bijām pat iebaidīti.

Atmiņas par mācībām Jaunpiebalgas vidusskolā

Mēs bijām skolotājas Annas Garās pirmā audzināmā klase. Skolu beidzām 1954. gadā. Pavasarī pie skolas stādījām bērzus. Koku stādīšana notika absolventu alfabēta secībā, sākot no lielceļa puses. Tagad diemžēl daudzu mūsu bērzu vairs nav, jo, ceļot sporta zāli, tos nācās nozāģēt. Labi, ka pēdējā klases salidojumā vēl paspējām tos apmīļot...

Atmiņas par savu skolas laiku jautāju vecmammas māsai Valdai Regīnai Saliņai, kura dzīvo Ērgļos.

Gaujenas rajona Jaunpiebalgas vidusskolā viņa sāka mācīties 8. klasē 1950./1951. mācību gadā. Mācības notika Mācītājmuižā, bet no 1952. gada 1. septembra viņa mācījās Jaunpiebalgas vidusskolas ēkā.

Spilgtākās atmiņas palikušas par kopmītnēs pavadīto laiku, mācību stundām un skolotājiem. Valdas Regīnas audzinātāja bija Anna Garā, kura viņai mācījusi arī fiziku. Viņa spilgti atceras mūzikas stundas, kad Otto Vāliņš katru reizi centās viņu piespiest dziedāt, bet, lielās spītības dēļ, ka viņa nemākot dziedāt Valda Regīna saņēmusi liecībā 2.

1953. gadā, kad nomira Staļins, viņa esot raudājusi, jo tajā laikā tā bijis jādara, taču tagad Valda Regīna par to pasmaida.

Kopumā skolas laiku viņa raksturo kā ļoti jauku un godam pavadītu. Pēdējo reizi Jaunpiebalgā bijusi 25 gadus pēc skolas beigšanas.

Valda Regīna Saliņa 5. izlaidums

Tikai dažas epizodes no skolas laika Jaunpiebalgā

Savas skolas gaitas es uzsāku kara laikā 1941. gadā, kad Latviju jau bija okupējuši krievu lielinieki. Tajā gadā Jaunpiebalgā vēl darbojās Jaunpiebalgas draudzes skola un arī vēl visas apkārtnes pamatskolas, kā Jāņaskola, Mārtiņskola, Jēkabskola, Pēterskola. Lasīt un visu citu jau biju iemācījies mājās Vecstrupiņos, tādēļ pēc Latvijas brīvvalsts tradīcijām varēju pirmo gadu skolu sākt apmeklēt tikai pa sestdienām, kā toreiz teica, iet atlasīt.