Skolotāja Maiga Teikmane: “Pirmie pieci darba gadi no 1957. gada Jaunpiebalgā saistās ar pionieru vadīšanu. Ar bērniem tika strādāts praktiski - veidots, griezts, līmēts, zīmēts.. Mums bija jādekorē lielās skolas zāle. Dažreiz pašiem bija pārsteigums, cik labi un skaisti sanācis - citreiz sniegpārsliņas, vai puzuri pie lustrām. Krāsojām ēveļskaidas, kuras bija tādās spirālēs sagriezušās. Ar baloniem, tas jau bija tas vienkāršākais. Viss prasīja pamatīgu darbu, bet bērniem bija liels prieks, ka redzēja savu padarīto.

Skolotāja Maija Grāpe, skolā strādāja no 1962. līdz 1977. gadam

         Labdien un paldies, piebaldzēni, par iespēju pabūt tajos gados, kas bija manas darba dzīves sākums. Laimējās būt kopā ar gudriem, draudzīgiem, strādīgiem, arī humorpilniem cilvēkiem. Kad paskatos fotogrāfijās jauniešu sejas, atdzīvojas ikdiena ar mācību stundām, trokšņainajiem starpbrīžiem, sarunām, jautriem atgadījumiem. Pēc šī īsā ievada - uz 1962. gadu...

Vidusskolas pirmsākumi

Kad 50. gadu vidū iznāca pa dzelzceļu vai zemes ceļu braukt cauri Jaunpiebalgai, kaila māla kalna galā pacēlās jaunuzceltā vidusskolas ēka.

Manas dzīves un darba gaitas Jaunpiebalgā sākās 1958. gada augustā. Šai laikā, kad skolas direktors bija Osvalds Pauliņš, sāka domāt par apkārtnes apzaļumošanu. Radās tradīcija - katra gada absolventiem stādīt kokus. Pirmie stādījumi – bērzu rindas piekalnē starp lielceļu (tas gāja tagadējam dīķiem gar pretējo malu) un skolu. Katrai klasei viena rinda, līdz pat skolas ēkai. Apkārtnes veidošana plaši izvērtās direktores Astrīdas Knāķes laikā. Tradīcija absolventiem stādīt kokus turpinājās arī vēlāk, līdz skolu jau iekļāva parks. Izveidoja skolotāju veterānu aleju.

Laimas Kazerovskas (Ērgles) atmiņas.

Kā man vēlreiz gribētos iet skolā!

Mamma bērnam, atnākot no pirmskolas mācībām, jautā: “Kas tev palika?”

Atbilde: “Puika ar zilajām biksēm un baltajām podziņām.”

Ida Bērziņa, 1951. gada absolvente

Mūsu skaistās baltās skolas pamatlicējs ir Ādolfs Pērkons. Atceros, ka Pērkons mācīja auto braukšanu. Zēniem patika, bet es arī biju pieteikusies. Vispirms mācīja mašīnas uzbūvi, man jau tas likās par traku, bet, kad piesēdos pie stūres, viņš teica: ”Tu esi uz sauszemes par ātru.” Tā pārtraucu apmeklēt auto kursus.

Pirms tam skola bija Mācītājmuižā. 1. klase mācījās koka mājā, pārējās – vidējā ķieģeļu mājā.  No man zināmajiem klases biedriem Jaunpiebalgā dzīvo Skaidrīte Vīksna un Jānis Šinka.

Mana - Jaunpiebalgas vidusskola

 Kā jau tipiskam jaunietim, arī man pirmais, kas nāk prātā, atceroties skolas laiku, nedarbi! Īpaši tos aktualizējām vidusskolas klasēs, kad visiem sāka parādīties auto tiesības un mašīnas. Pēkšņi starpbrīžos tautas bumbas spēlēšana vai parasta sauļošanās skolas pagalmā pārtapa par nemitīgu braukāšanu uz veikalu. Es jau tad spēju iedomāties, cik ļoti mūsu klase kaitināja visus skolotājus. Par audzinātāju es vēl tagad brīnos - kā viņa mūs izturēja, kā viņa spēja uz mums nedusmoties?

Nu, sveika skola- te es stāvu, tāds drusciņ nobijies un sīks

Gadi aizskrējuši, bet pirmo skolas dienu atceros spilgti! Man tika uzticēts izpušķotais zvans un pie rokas lielam puisim iegājām visi pirmklasnieki skolā! Sapucēti! Mammas slauka asaras… Smaržo asteres!

Tad mazā skoliņa un pirmā skola- skolotāja Austra Kokorēviča. Mācīties man patika, jo grūtības nesagādāja. Bijua apzinīga. Palīdzēju Ilzei. Kā? Viņas vietā izpildīju mājas darbus, par ko viņa man pirka konfektes. Atceros, ka man blakus piesēdināja Vladju, jo viņa bija nesekmīga. Vladjai bija skaisti, lokaini rudi mati un viņa mani aplaida ar utīm! Tās bija šausmas! Kā māte cīnījās, kamēr tās izdzina!

Vēl daži atmiņu zibšņi no skolas gadiem Jaunpiebalgā, sadzīves ainas, kad visa pamatā darbs – darba iemaņu apgūšana.

          Atminos militārās apmācības skolā. Protams, neiztika bez ieroču lietošanas iemaņām. Ierindā ar trīs līniju krievu šautenēm Tavar’ Jānītim, kurš bija pats mazākais augumā, durkļa smaile bija virs matu cekula. Skats atgādināja zīmējumus par drosmīgo kareivi Šveiku. Bija jāmācās arī izjaukt automātu. Interesanti, ka tas bija jāapgūst arī meitenēm. Mums tika krievu mēlē iedzīts, ka šautene ir domāta ienaidnieka iznīcināšanai ar uguni. Kas attiecas uz šo jautājumu, 10. klases zēniem bija jāpiedalās palīgsaimniecībā izaudzēto rukšu aizsūtīšanai uz citiem laukiem, lai būtu gaļa 11. klases izlaiduma ballei. Arī tai pasākumā es piedalījos. Tagad es sasaistu to kopā ar bezjēdzīgo spriedelēšanu, vai 16 gadu vecs mežinieka dēls drīkst ar bisi rokās piedalīties medībās. Mēs par slepkavniekiem nepalikām, bet gan par Latvijas patriotiem, kas savu Dzimteni aizstāvētu bez vārda runas. Mēs ļoti jauni apguvām dzīves pamatus.

Vienmēr un visur - piebaldzēns!

Jo cilvēks paliek vecāks, jo vairāk savās atmiņās viņš atgriežas bērnībā un jaunībā, tai skaitā skolā un dzimtajā pusē pavadītajam laikā. Sākšu ar atceri par skolas laiku un ar to saistītajiem notikumiem. Arī mūsu laikā skolotājiem tika iesaukas. Skolotāja Freimane – Čaga, skolotājs Gicēvičs – Bifelis, direktors Pauliņš – Stenis. Cik man zināms - skolotāja Milda Freimane zināja vairākas svešvalodas. Viņa klasē nešpetni apsauca skolēnus. Ne velti meitenes pierakstīja viņas sulīgos teicienus. Mani viņa raksturoja vienkārši: “Tev, Vincent, daudz nav jāpakasa āda, lai redzētu, ka tu esi mežonis.”

Labdien Ogre - Piebalga!

Šīs rindas es veltīšu savam mācību procesam Jaunpiebalgas vidusskolā no tālā 1950. gada, kas sākās nabagmājā Abrupē līdz pat izlaidumam jaunajā vidusskolā, pa vidu gan vēl bija Mācītājmuižas periods.

Rakstīto nav iespējams atraut no tā laika sadzīves, no izklaides, no darba, no pārdzīvojumiem, kas bija jāizbauda okupācijas režīmā. Protams, tas vairāk ir veltījums maniem kara laikā dzimušajiem biedriem - gan dzīvajiem, gan mūžībā aizgājušajiem.