Jaunpiebalgas

vidusskola

Skolotājs – manas skolas lepnums

Skolēni ir skolas dvēsele, bet skolotāji - skolas sirds. Bez skolotājiem skola nespētu ne pastāvēt, ne dzīvot. Skolotājs ir tas brīnumdaris, kurš skolēniem dod visdažādākās zināšanas un dzīves gudrības.

            Ir daudzkārt dzirdēts, ka skolotājs – tā ir misija, par skolotāju var strādāt tas, kurš ļoti mīl bērnus, tic viņiem, ir nesavtīgs, neskaita stundas, kuras veltītas skolas darbam. Kā skolotājs izvēlas savu profesiju, kādu gandarījumu sniedz šis darbs, ja skolā nostrādāti teju vairāk nekā 50 gadi?  Gribēju to uzzināt, tāpēc uzrunāju ilggadējo Jaunpiebalgas vidusskolas un mūzikas skolas skolotāju Māru Vīksnu, viņa tad arī dalījās savās atmiņās. Tagad es padalīšos ar jums.

Jaunpiebalgas vidusskola

Ko es atcerēšos, no skolas aizejot?   Grūti ir iedomāties to, ka pēc  astoņiem lielajā  skolā pavadītajiem gadiem  būs jāsaka visiem ardievas. Pieredzētais būs

jāatstāj pagātnē un jādodas tālāk plašajā pasaulē.

             Atcerēšos skolas sienas, izremontētās un sakoptās klases, skolas smaržu, it īpaši, kā visa skola smaržoja, kad ēdnīcā gatavoja pusdienas, parasti ar klases biedriem centāmies uzminēt, kas būs ēdienkartē. Atcerēšos skaisto skolas parku. Ejot cauri tam, var ieraudzīt brīnumskaistus ornamentus, piemēram, gliemezi, kas ir no akmeņiem veidots. Šajā parkā priecē arī mūsu skolas dāvana devītās klases izlaidumā - skolas iniciāļi JV, kas ir veidoti kā puķu dobe. Atcerēšos ābeļdārzu, kur parasti skrējām starpbrīdī, lai paķertu vissulīgāko un vissarkanāko ābolu.

Skolas gadi - skaists un darbīgs laiks

Mani skolas gadi - laiks no 2009. līdz 2021. pirmajam gadam-, kurus pavadīju Jaunpiebalgas vidusskolā, bija patiesi skaists un darbīgs laiks. Slīgstot apcerēs par jau gandrīz beigušos skolas laiku, arvien vairāk saprotu, ka atmiņā visspilgtāk saglabājušies tie mirkļi, kas saistīti ar dejošanu, apmaiņas programmām un 11. klasi.

Mans paldies Jaunpiebalgas vidusskolai

Pateikt paldies ir viena lieta, bet pateikt to no visas sirds - pavisam cita. Mēs bieži vien nenovērtējam to, cik ļoti viens paldies spēj dot, ko tas spēj mainīt un paveikt, tāpēc nesanāk to sacīt tik bieži, kaut gan vajadzētu. Mēs novērtējam to tikai tad, kad ir laiks pašiem saprast un apzināties, cik patiesībā vērtīgs un mīlestības pilns ir šis vārds – paldies!

Mana skola - Jaunpiebalgas vidusskola

Es jau kopš divu gadu vecuma apmeklēju Jaunpiebalgas vidusskolas bērnudārza grupiņu. Mana audzinātāja bija Dace Avotiņa un auklīte Elgiņa. Mēs bijām pirmie, kas uzsāka gaitas sešgadīgo bērnu apmācības grupā, kopā bijām 32 bērni. Tā nu sanāca, ka audzinātāja bija mana mamma un auklīte Inese Dzene. „Mazajā skoliņā” sāku mācīties pirmajā klasē. Mūs sadalīja divās daļās, un pirmajā klasē sāku mācīties pie skolotājas Laimas Kazerovskas. Otrajā klasē mana skolotāja bija Valentīne Bārdiņa, bet pēdējos divus gadus sākumskolā mācījos pie Daces Mačukānes.

Jolantas Glāzeres atmiņas par Otto Vāliņu

Par skolotāju Vāliņu varētu stāstīt bezgala daudz, jau sākot ar to, ka viņš pats sevi dēvēja par Ovāliņu (apvienojums no vārda un uzvārda) vai arī svarīgāko deju skolotāju (iespaidīgo apmēru dēļ), bet mēs, jauniešu deju kolektīva dejotāji, viņu saucām par Ati.

Skolotāja Maiga Teikmane: “Pirmie pieci darba gadi no 1957. gada Jaunpiebalgā saistās ar pionieru vadīšanu. Ar bērniem tika strādāts praktiski - veidots, griezts, līmēts, zīmēts.. Mums bija jādekorē lielās skolas zāle. Dažreiz pašiem bija pārsteigums, cik labi un skaisti sanācis - citreiz sniegpārsliņas, vai puzuri pie lustrām. Krāsojām ēveļskaidas, kuras bija tādās spirālēs sagriezušās. Ar baloniem, tas jau bija tas vienkāršākais. Viss prasīja pamatīgu darbu, bet bērniem bija liels prieks, ka redzēja savu padarīto.

Skolotāja Maija Grāpe, skolā strādāja no 1962. līdz 1977. gadam

         Labdien un paldies, piebaldzēni, par iespēju pabūt tajos gados, kas bija manas darba dzīves sākums. Laimējās būt kopā ar gudriem, draudzīgiem, strādīgiem, arī humorpilniem cilvēkiem. Kad paskatos fotogrāfijās jauniešu sejas, atdzīvojas ikdiena ar mācību stundām, trokšņainajiem starpbrīžiem, sarunām, jautriem atgadījumiem. Pēc šī īsā ievada - uz 1962. gadu...

Vidusskolas pirmsākumi

Kad 50. gadu vidū iznāca pa dzelzceļu vai zemes ceļu braukt cauri Jaunpiebalgai, kaila māla kalna galā pacēlās jaunuzceltā vidusskolas ēka.

Manas dzīves un darba gaitas Jaunpiebalgā sākās 1958. gada augustā. Šai laikā, kad skolas direktors bija Osvalds Pauliņš, sāka domāt par apkārtnes apzaļumošanu. Radās tradīcija - katra gada absolventiem stādīt kokus. Pirmie stādījumi – bērzu rindas piekalnē starp lielceļu (tas gāja tagadējam dīķiem gar pretējo malu) un skolu. Katrai klasei viena rinda, līdz pat skolas ēkai. Apkārtnes veidošana plaši izvērtās direktores Astrīdas Knāķes laikā. Tradīcija absolventiem stādīt kokus turpinājās arī vēlāk, līdz skolu jau iekļāva parks. Izveidoja skolotāju veterānu aleju.

Laimas Kazerovskas (Ērgles) atmiņas.

Kā man vēlreiz gribētos iet skolā!

Mamma bērnam, atnākot no pirmskolas mācībām, jautā: “Kas tev palika?”

Atbilde: “Puika ar zilajām biksēm un baltajām podziņām.”

Ida Bērziņa, 1951. gada absolvente

Mūsu skaistās baltās skolas pamatlicējs ir Ādolfs Pērkons. Atceros, ka Pērkons mācīja auto braukšanu. Zēniem patika, bet es arī biju pieteikusies. Vispirms mācīja mašīnas uzbūvi, man jau tas likās par traku, bet, kad piesēdos pie stūres, viņš teica: ”Tu esi uz sauszemes par ātru.” Tā pārtraucu apmeklēt auto kursus.

Pirms tam skola bija Mācītājmuižā. 1. klase mācījās koka mājā, pārējās – vidējā ķieģeļu mājā.  No man zināmajiem klases biedriem Jaunpiebalgā dzīvo Skaidrīte Vīksna un Jānis Šinka.